Svētciema pagastā pie Kuiķules Svētupes krasta, kur senās Lībiešu jeb Līvu upuralas un upurozola vieta, Vidzemes līviem ir bijis pats lielākais svētvietas centrs.

Vairākus gadu simtus līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem šīs bija pašas garākās dabiskās alas Latvijā. Līdz 19. gadsimtam tur bija ala ar vienu ieeju, ar lielu priekštelpu un trijiem atzarojumiem. Pēc maniem 1971. gada uzmērījumiem var aprēķināt, ka visu šīs alas eju kopgarums ir bijis apmēram 90 metri. Vecos laikos neviena ala nebija uzmērīta un neviens arī neuzdrošinājās līst Līvu upuralu atbaidoši tālajos sašaurinājumos.

Stāstīja tikai satraucošas teikas un nostāstus: ala zem pazemes ejot līdz Burtniekiem. Teika vēsta: "Reiz kāds vīrs ielaidis Svētciema upuralās suni ar zvaniņu kaklā, bet pats gājis pa zemes virsu, sekodams zvaniņa skaņām. Suns iznācis no alas pie Burtnieku ezera." Šo pašu notikumu ar suni mums 1970. gadā stāstīja 84 gadus vecais Emblūtu tēvs. Viņus nemulsināja, ka līdz Burtniekam taisnā līnijā taču ir 42 kilometri!?

Kad 19. gadsimtā iebruka grotas griesti, no vienas lielās alas izveidojās divas alas ar divām atsevišķām, dažādu virzienu ieejām: Lielā – 46 metru un Mazā ala – 19 metru gara. Pēc maniem mērījumiem par aizbiruma slāņa biezumu ir redzams, ka agrāk, kamēr nebija sabrukusi alas priekšējā daļa un tā nebija pieskalota ar smiltīm, pa galveno eju varēja iet visā augumā 40 metrus pazemes dziļumā.

Citas tik iespaidīgas alas neviens nekur citur nezināja. Tik varenam veidojumam senais cilvēks nevarēja vienkārši paiet garām, neņemot šo dabas brīnumu par savu templi.

Tas bija kā pēdējais templis

Šī ala ar savām upurēšanas (ziedošanas) tradīcijām un seno burtu (maģisko aizsardzības zīmju) iegriešanas rituāliem bija līvu visspēcīgākā svētvieta, pēdējais templis. Līdz 19. gadsimtam tur karu, bada, mēra un neražas laikos līvi nāca pēc palīdzības, pēc glābiņa, pēc veselības. Viņi nolika varenās alas puskrēslā varbūt savu pēdējo, vienīgo naudiņas gabalu vai gredzentiņu, vai kādu saktiņu, lai ar ticību šādam upurim (ziedam) atgūtu sirdsmieru un veselību.

Ziedoja arī ēdienu, gaiļa spalvas, vasku, olas un citas mantas. Alas sienā uzrakstīja burtus. Visbiežāk apvilktos slīpos krustus vai jumta krustus, arī Jumīša vai Lietuvēna krusta zīmes. Krusta zīmes vairāk redzamas Lielajā Līvu upuralā. Bieži vien vilka arī stateniskas svītras. Iespējams, ka dažāda veida krustus viņi alas sienās nāca iegrebt tad, kad veļu valstībā bija aizgājis kāds no viņu dzimtas. Šajā alā ir saglabājušies arī tādi senču burti, kuriem šodien nav zināms nosaukums un kurus nepazīst ne mitoloģijas pētnieki, ne etnogrāfi, ne paleogrāfi. Ir pierādījumi, ka līvi kurinājuši alā arī rituālus ugunskurus.

Ala ar 20 vārdiem

Kāds patiesībā bijis senais, īstenais lielākās un svētākās alas vārds, paliks mums nezināms. Neapšaubāmi, ka paši līvi šo vietu, šo savu templi sauca pavisam citādi. Bet kā? Lībiešu Upuralas – šo nosaukumu sāka lietot mācītāji un vācu zinātnieki, kā arī pētnieki no citām valstīm. Līvu pēdējam templim ir ļoti daudz dažādu nosaukumu un variantu. Vairāk nekā jebkurai citai dabas un vēstures vietai Latvijā. Šī ala saukta arī par Bartolomeja jeb Bērtuļa alu, pēc tuvējās katoļu kapelas par godu Svētajam Bartolomejam (latviskojot – Bērtulim).

Alu un vēlāk abas alas sauca arī par Kuiķules alām, par Svētupes, Svētciema alām, par Lībiešu, Lībju, Līvu Upuralām un vienkārši par upuralām. Bet 20. gadsimta pirmajā pusē pierakstītajās daudzajās teikās šīs alas tautā sauktas par Velnu, Velna un Vella alām.

Kā viņi jāsauc? Lībieši vai līvi?

Daži simti, kas vēl atlikuši no šīs senās, noslēpumainās tautas, vēlas, lai viņus sauktu par līviem. Viņi 12. gadsimtā deva vārdu Livonijai – vēsturiski nozīmīgam, stipram valstiskam veidojumam, kas bija lielāks par tagadējo Latviju un pastāvēja vairākus gadsimtus.
Viņi ir Latvijas pamatiedzīvotāji, kas sākotnēji mita vairāk nekā desmitdaļā tagadējās Latvijas zemes. Viņu mājvietas bija pie visiem lielajiem ūdeņiem. Viņi runāja savā valodā. Par šīs savdabīgās somugru tautas ceļiem un veidošanos nav īstas skaidrības vēl šodien.

Bet klinšu rakstu vietas un senās upuralas (kulta alas) atrodas tikai kādreiz lībiešu (līvu) apdzīvotajās zemēs. Tūkstošiem toponīmu (vietvārdu) iezīmē līvu apdzīvotības areālu.

Tagad Āfrikas lībieši taisa lielo revolūciju un liek par sevi runāt visai pasaulei. Domāju, ka nav vajadzības mūsu lībiešus saukt vienā vārdā ar Āfrikas melnīgsnējiem lībiešiem, ja mūsu somugru etnosam ir senais līvu vārds. Tāpēc es turpmāk lietošu līvu nosaukumu.

Vis, vis, vis…

Neviena cita ala Latvijā un laikam arī Baltijā nav tik daudz un tik rūpīgi pētīta jau tālā senatnē kā Līvu upurala. Jau baznīcu vizitāciju protokolus 1641. un 1674. gadā varam uzlūkot kā savdabīgus pētījumus ar alā upurēto (ziedoto) mantu uzskaitījumu. Tās ir senākās rakstīto vēstures avotu ziņas par upurēšanu (ziedojumiem) alās. Visa 19. gadsimta garumā Līvu upuralas apmeklēja daudzi baltvācu un citi ievērojami zinātnieki. Šo alu jau 17. gadsimtā sāka apmeklēt ceļotāji (ekskursanti), kaut gan šeit nebija maģistrālo ceļu. Šeit saglabājušies visvecākie smilšakmeņos iegravētie uzraksti ar gadskaitļiem 1647, 1664 (abos alu atzarojumos), 1667, 1670 – vislielākā 17. gadsimtā iegrebto gadskaitļu koncentrācija. Līvu upuralā 1971. gadā pirmoreiz Latvijā atklāti petroglifi (klinšu zīmes). 1973. gadā šeit pirmoreiz Latvijā notikuši arheoloģiskie izrakumi alā, vadītājs Juris Urtāns Arheoloģiskajos izrakumos ir atrasts vislielākais upurēto priekšmetu skaits kādā svētvietā – 628 monētas un 35 citu veidu priekšmeti un arī ēdienu paliekas, kas alā likti septiņu gadsimtu garumā (no 14. līdz 19. gadsimtam).

Kopš 1967. gada ala ir arheoloģijas piemineklis, valsts aizsardzībā kā kultūrvēstures objekts. Kopš 1977. gada ala ņemta valsts aizsardzībā kā ģeoloģiskais dabas piemineklis.
Tā ir mana mūža ala, kur pirmajā pētniecības aizrautīgajā trakumā par mata tiesu gandrīz zaudēju dzīvību. Būtu kļuvis par lielāko upuri šajā alā, ja Jānis Lasmanis nespētu mani izvilkt no pilnīgi bezcerīga iesprūduma alas skavās, kad skābeklis jau bija izelpots.

Šajā pazemē 1971. gadā izstrādāju alu pētniecības un uzmērīšanas metodiku, pēc kuras tagad tiek mērītas visas Latvijas alas un kas lietota līdz šodienai. Tagad precīzākais alu uzmērītājs un pilnīgāko alu plānu attēlotājs ir Ansis Opmanis. Līvu upuralas ir trauslākā un visvairāk apdraudētā tūrisma vērtība Latvijā un arī viens no visvairāk apdraudētajiem kultūrvēstures dārgumiem.

Atklājumi līvu templī turpinās

Būtu ļoti interesanti uzzināt, kā buramzīmes – burtus un rakstus – toreiz sauca līvu valodā. Ne 1971., ne 1972., ne 1973. gadā vēl nepazinām klinšu zīmes. Tikai pēc 1986. gada un vēlākajiem daudzajiem atklājumiem iemācījāmies saprast un saskatīt savādos senču buramburtus, kas iegrebti un saglabājušies grūti pieejamās klinšu vietās iežos. Kad pēc 25 gadiem atkal nonācu Līvu Upuralās un ieskatījos norakstītajās alu sienās, starp grafomānu daudzajiem ierakstiem mācēju saskatīt gana daudz maģisko aizsardzības zīmju, kuras toreiz mēs nespējām atšķirt, novērtēt un saprast.

Tur bija jau pieminētie apļos ievilktie slīpie krusti un citas zīmes. Pētīt senās zīmes tumšā, mitrā, netīrā un aukstā alā ar elektriskā lukturīša palīdzību ir nesalīdzināmi grūtāk nekā to darīt dienas apgaismojumā, kur polietilēna plēve nenoraso un gaismas pietiek.

Pagāja vēl daudzi gadi. Izauga mūsu māka un pieredze. Un jaunā pētnieku paaudze. 2010. gada rudenī, nobiedēti par upuralu privatizāciju, mēs ar jauno doktorantu Sandi Laimi mobilizējāmies, lai izglābtu, kas glābjams, ja tiešām līdz ar privatizāciju tiktu apdraudētas senās vēl neapzinātās maģiskās aizsardzības zīmes.

Sandim ir jauna vanaga acs. Tomēr ar kabatas lukturīšiem šis darbs neveicās: jau pēc pirmās stundas plēve kļuva valga un marķieris vairs nepieķērās kopijas zīmējumam, arī lukturīši izdega. Nākamajā reizē izdomāju izmantot elektrību. Nopirku spēcīgu elektrisko prožektoru un tik garu kabeli, lai tas sniegtos no Lielkuiķuļiem līdz alām. Tā nu bija pirmā reize, kad, zīmes pētot, alā ievilkām elektrību. Būdams ļoti noslogots doktordisertācijas izstrādē, Sandis Laime jaunākos atklājumus Līvu upuralās nepaspēja laikus apstrādāt, un mūsu tik grūti un rūpīgi veiktie pētījumi pēdējā tempļapazemē pazuda kaut kur Rīgā, iespējams, Zinātņu akadēmijā. Tāpēc 2013. gadā Sandim Laimem vēlreiz bija jāpārkopē viss zīmju pētījums.

Tomēr Līvu upuralās vēl ir ļoti daudz ko pētīt. Abu alu grīdu līdz kādreizējā avota pamatnei sedz 1,5–2 m biezs sabirumu slānis. Mēs nevaram būt droši, kas tur slēpjas.

Un neapšaubāmi, ka Svētupē pretī Līvu upuralām slēpjas daudz monētu, kas sabira tur līdz ar 1973. gada arheoloģiskajos izrakumos izmesto zemi, jo darba gaitā tā netika ne skalota, ne sijāta. Vēlāk, lietus ūdeņiem un upei izbērto smilšu kalnu skalojot, ekskursanti un vietējie iedzīvotāji tur atraduši daudz vēsturisko monētu. Daži zinātnieki vērtēja, ka varētu būt zuduši pat vairāki simti unikālo naudiņu. Pēc ekspedīcijas mērījumiem 1971. gadā, pirmo reizi savā mūžā veidoju precīzu alu plānu. Vienlaikus tas kļuva par pirmo Lībiešu Upuralu plānu.

Apdraudējums un posts

Līvu upuralai pie ieejas pamazām, bet neatlaidīgi notiek nobrukumi un noslīdējumi. Tāpēc gadsimtu gaitā ala ir saīsinājusies par kādiem desmit metriem. Lietus un palu ūdeņu straumes alā skalo smiltis arī uz alas dziļumu, un tā aizsērējusi 30 metru garumā.

Dažkārt neapzinīgi tūristi unikālo alu sienās ieskrāpē savus vārdus un gadskaitļus.

Tūristu berzēšanās tumsas šaurībā gar alu sienām, kur iegrebtas visunikālākās, vissenākās buramzīmes, apdraud šo senrakstu pastāvēšanu. Lielākā daļa no šīm zīmēm jau ir izbirzusi. Gadsimtu gaitā virs smilšakmeņu sienas ūdens iztvaikošanas iespaidā izveidojas mineralizēta garoziņa, kas ir 10 reižu cietāka par pašu smilšakmens iezi. Ja nebūtu šīs pāris milimetrus biezās garoziņas, Latvijā, iespējams, nekas nebūtu saglabājies no tiem klinšu rakstiem (petroglifiem), kurus kā lielu brīnumu tagad esam atklājuši daudzās slepenās, grūti pieejamās vietās. Kolīdz ir noberzta garoziņa, tālāk smilšakmens ieža virskārta ar visiem senču rakstiem nobirzt ļoti ātri.

Tūristu klātbūtne traucē sikspārņiem, kas ir aizsargājami dzīvnieki. 2010. gadā Salacgrīvas pašvaldība izsludināja privatizācijas konkursu uz Svētupes krastu līdz ar pēdējo templi – Lībiešu Upuralām. Iejaucoties laikrakstiem un Latvijas Televīzijai, šis process tika atsaukts.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!