Ģimenes vēsture uz līmlapiņas
Viesturs nav pat skubināms stāstīt. Pirms tikšanās ar portālu "Delfi" piezvanījis mammai, lai vēlreiz precizētu pagātnes notikumus. Ģimenes vēsture nu fiksēta uz dažām dzeltenām līmlapiņām. Viesturs tās noliek priekšā un ik pa laikam ieskatās - lai ko nesajauktu.
Viesturs nāk no Meirāniem Madonas pusē - no piecu bērnu ģimenes. "Tētis gribēja meitu. Pirmie trīs bija dēli, tad piedzima meita un tad vēl es - bonusā, tā teikt. Gadu starpība līdz ar to mums ir diezgan liela, ar vecāko brāli Ilmāru - 21 gads". Tieši Ilmārs ir brālis, kuru Viesturs tā vēlētos sastapt. Pēdējo reizi viņi redzējušies, kad Viesturam bija apmēram četri gadi. Brālis jau gadiem dzīvo tālākajā Krievijas galā - Kamčatkas-Petropavlovskas tuvumā. Pēdējos gados Viesturu arvien biežāk piemeklējusi sajūta, ka brālis ir jāsastop un jāiepazīst. Brālis šurp nebrauks, tāpēc Viesturs izdomājis veidu, kā mēģināt nokļūt Kamčatkā.
Nenotikusī mīla
Kāpēc ģimene ir te, bet brālis ir Kamčatkā? Viesturs ieskatās lapiņās. Bija vēl padomju laiki. Ilmārs mācījies arodskolā Ērgļos par traktoristu. Turpat apmācītas ar topošās slaucējas. "Viņam iepatikās meitene vārdā Daina, iemīlējās un viss bija forši. Taču tad tad brāli iesauca armijā un uzreiz nosūtīja uz Kamčatku - uz jūras desantniekiem, kur bija jādien trīs gadi. Manis tad vēl nemaz nebija pasaulē," stāsta Viesturs.
Brālim bijusi autovadītāja apliecība, tāpēc drīz norīkots par ģenerāļa adjutantu - vadājis priekšnieku. Armijas gadi tuvojušies beigām un mājinieki nepacietīgi gaidīja atgriežamies vecāko dēlu. "Īsi pirms atgriešanās no viņa nebija ne vēsts. Mamma sāka uztraukties, gāja pat uz Kara komisariātu, taču tad no Ilmāra tuva drauga uzzinājuši vēstis - nedēļu pirms atgriešanās brālis saņēmis vēstuli no savas meitenes, ka tā viņu vairs negaida un pošas kāzām ar citu. Viņš šausmīgi sadusmojās. Esot pateicis, ka paliks Kamčatkā, strādās, kļūs bagāts un meitene nožēlos savu izvēli," stāsta Viesturs un pasmaida.
Pēc kāda laika brālis uz Latviju tomēr vēl vienu reizi atbraucis. "Nezinu, cik man bija, bet domājams kādi četri gadi. Atceros viņu miglaini - drīzāk tikai stāva aprises, seju nē. Vairāk palicis atmiņā, ka viņš bija atvedis neredzētus gardumus - kūpinātos lašus, kalmārus, ko te neviens nebija ēdis. Pa to laiku viņš bija nodibinājis Kamčatkā attiecības ar kādu sievieti vārdā Olga. Tad viņš pēkšņi saņēma zvanu, ka Olga gaidot no Ilmāra bērnu, un viņam ir izvēle - palikt Latvijā vai ar steigu atgriezties Kamčatkā. Tā brālis aizbrauca atpakaļ, un kopš tās reizes neviens no ģimenes nav viņu vairs redzējis."
Mamma ik pa laikam esot sazvanījusies ar brāli, taču jaunākajiem bērniem tas nav bijis īpaši interesanti. Tad brālis mainījis dzīvesvietu un kontakti pazuduši. "Viņš ar datoriem ne pārāk, bet sociālajā tīklā atradu viņa vecāko dēlu Iļušu. Sarakstījāmies un dabūju brāļa telefona numuru. Bija sajūta, ka tas ir svarīgi - pazīt viņu! Šopavasar zvanīju, biju baigi uztraucies... Nu neko, viņš teica, lai braucot ciemos. Runā latviski, bet ar baigo akcentu... Teicu, ka ņemšu un atbraukšu ar!"
A ja nu izdodas?
Brālis ir precējies un audzina divus dēlus. Tā kā sieva Olga joprojām strādājot armijas struktūrās, valda viedoklis, ka viņiem uz Latviju labāk nebraukt. "Laikam lai nesanāktu kādas nepatikšanas, es precīzi nezinu," min Viesturs. Brālim tagad esot 46 gadi. Kamčatkā viņš tomēr nav kļuvis bagāts - iesākumā braucis uz kuģiem jūrā, tagad viņam piederot mazs autoservisiņš. Toties laulība, šķiet, esot izdevusies.
Viesturs ilgi domājis, kā nokļūt Kamčatkā, kamēr izdomājis. Atradis internetā vietni Trevolta.com, kurā cilvēki aicina atbalstīt savus ceļojumus. To mērķi ir visdažādākie - kāds meklē atbalstītājus, lai apciemotu senus draugus kādā tālā zemē, kādam ir īpaša ideja, lai dotos uz kādu konkrētu valsti. Ja stāsts kādu uzrunā - idejas autora kontā var ieskaitīt kādu naudas summu. Ziedotājs vienmēr saņem kaut ko pretī - kaut vai pastkarti vai fotogrāfiju - kā vienojas ar naudas saņēmēju.
Viesturs ielicis tīklā savu stāstu un apņēmies savākt apmēram 4000 dolāru. Ceļojumā viņš vēlas doties kopā ar savu līgavu. Arī mamma teikusi, ka tas būtu labs veids, kā pārbaudīt abu attiecību stiprumu. Atbalstītājiem pretī Viesturs sola savu stāstu - viņš fotografēs un aprakstīs savu piedzīvojumu, var sūtīt pastkartes, atvest kādu īpašu suvenīru.
"Mani velk pie viņa.. Es viņu nepazīstu un nevaru paskaidrot, kāpēc, bet man gribās viņu satikt. Citi brāļi arī, protams, gribētu viņu satikt, bet es laikam tā aktīvāk rīkojos. Viens brālis arī teica - tak sakrāj naudu un aizbrauc pats! Bet nav jau tik viegli. Izmācījos par automehāniķi, tagad strādāju uzņēmumā, kas tirgo un apkalpo ostas tehniku, līgava vēl mācās, uzturu divus cilvēkus. Protams, tā vai šādi, bet es viņu ieraudzīšu, bet negribas gaidīt gadus! Brālis jau gados - droši vien tāds nopietns onkuls! Satikties - tas ir mans sapnis! Tas ir tāds kā parādiņš - mums nācās šķirties, bet, iespējams, ka mēs tomēr būsim pazīstami. A ja nu izdodas??"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
