Šī ir viena no pasaules iespaidīgākajām un nozīmīgākajām alām, turklāt to ir pavisam viegli sasniegt un apbrīnot. Arī brauciens no Zalcburgas ir gleznains un brīnišķīgu ainavu pārpilns.
Daļēji tādēļ, ka alu ieskauj kalni, daļēji tādēļ, ka šajā vietā nebija derīgo izrakteņu, ala nebija atklāta līdz pat 19. gadsimtam. To 1879. gadā atklāja dabas pētnieks Antons von Poselts-Čorihs (Anton von Posselt-Czorich), kas dzīvoja Zalcburgā un pirmais nokāpa 200 metru dziļi kalna tumsā. Tā oficiāli tika atklāta Eisrīsnvelta (Eisriesenwelt), teikts tās oficiālajā mājaslapā Eisriesenwelt.at. Rakstu par atklājumu viņš publicējis Alpu asociācijas apkārtrakstā, bet ala drīz tika atkal aizmirsta.
Pasaules lielāko ledus alu pētīt sāka tikai pēc vairāk nekā 50 gadiem. Pēc Pirmā pasaules kara tika veikti tiešām elpu aizraujoši atklājumi, kas parādīja, ka kalnā nav vis viena ala, bet vesels savstarpēji saistītu alu labirints.
Alā visu gadu saglabājas aukstums un ledus, tomēr arī šajā labirintā ir vērojamas temperatūras svārstības atbilstoši gadalaikiem, jo daba tos "aprīkojusi" ar labu ventilāciju. Vasarā alā ir aukstāks nekā ārā, bet ziemā – tieši otrādi.
Šis unikālais dabas veidojums ātri kļuva ļoti pazīstams pasaulē, un neliels pētnieku namiņš, kā arī primitīvi kāpšļi un margas pazemē tur tika izbūvētas jau 20. gadsimta 20. gados, lai apmeklētāji ērtāk varētu alu apskatīt. Kopš 1924. gada alas ledainajā daļā iespējams nokļūt pa vienkāršiem koka pakāpieniem. 1953. gadā tur izbūvēja arī kalnu pacēlāju, lai pie alas varētu nokļūt pavisam ērti.
Pašlaik ledus ala un tās apkārtne pieder Austrijas valsts mežiem.
