Brauciens pa kalniem, lai sasniegtu gleznaino Mozeles(Mosel) upes ieleju, ir neizbēgams. Tur var nokļūt tikai līkumojot pa stāviem, šauriem celiņiem, pie kājām redzot egļu galotnes. Nobrauciens no kalna ir trakāks nekā atrakciju parkā un, ja vēl kāds brauc pretī ir jākliedz vai... jākož jakā (mūsu ceļā izdomātais paņēmiens kā tikt galā ar bailēm). Bet tas viss ir tā vērts, lai ieraudzītu ieleju, kas atgādina pasaku valstību un kur ikviens ciems piemērots, lai uzņemtu romantisko kino.

Zeme kā pasaka

Laikā, kad Latvijā jau ir rudenīgs vēsums, Mozelē vēl saule un dienā gaiss iesilst līdz 20 grādiem, bet vīnaudzētāji ar vācisku rūpību steidz apkopt perfektās rindās sastādītos vīnogulājus, kuri gluži kā pielipināti plešas lielākos un mazākos laukumiņos kalnu nogāzēs itin kā augtu uz sienas - daži vīnadārzi šķiet gandrīz pilnīgi vertikāli.

Ieleja apdzīvota jau vairākus gadu tūkstošus un jebkurā no mazajiem ciemiem un pilsētām ir sastopamas grandiozas vēstures liecības. Gan romiešu saimniekošanas pēdas (katrā pilsētiņā kā likums ir Romiešu iela - Römerstrasse), gan viduslaiku namiņi un katedrālēm līdzīgas baznīcas, jo Reinzeme – Pfalca, kur atrodas Mozeles ieleja, ir citādi protestantiskās Vācijas katoļu apgabals. Tāpat šķiet, ka gandrīz katra lielāka kalna galā ir milzīga pils vai drupas, un, braucot pa līkumoto ceļu gar upi, nedrīkst aizmirst ik pa brīdim pavērties uz augšu.

Trīre – vecāka par Romu

Trīrē (Trier) sākas Mozeles ieleja. Jau 56. gadā pirms mūsu ēras Cēzars iebruka toreizējās ķeltu zemēs un postīja tās uz nebēdu. Tomēr romieši redzēja, cik šeit mežonīga daba, bet maigs klimats. Tādēļ sāka Mozeles krastā būvēt savas pilsētas. Un labi ka tā. 

Trīre, kas bija viena no pirmajām – tā dibināta 16. gadā pirms mūsu ēras, ir viena no visvecākajām Vācijas pilsētām. Leģenda gan vēsta, ka Trīres ķeltu apmetne ir 1300 gadus vecāka par pašu Romu, par ko pilsētnieki īpaši lepojas, tāpēc tirgus laukumā uz Sarkanā nama(Rotes Haus) sienas ir plāksnīte, kas to apliecina.

Līdz ar romiešu atnākšanu vecajā ķeltu apmetnē parādījās jauna kultūra – izpriecu un bagātīgas sabiedriskās dzīves uzplaukums. Pilsētas ziedu laikos tajā bija ap 70 tūkstošiem iedzīvotāju un tā bija lielākā pilsēta uz ziemeļiem no Alpiem.

Esot Trīrē, noteikti jāapskata Ķeizara termu drupas, kuru lielums pārsteidz pat tagad. Drupas pēc sirds patikas var izložņāt un izkāpelēt, saprotot, cik iespaidīgi un moderni toreiz viss bijis iekārtots. Ne velti saka, ka romieši ir radījuši Eiropas civilizāciju. Vāciešiem gan par šo lietu ir savs teiciens, proti, civilizācija ir tad, kad mājās ir vanna, bet kultūra, kad to māk arī lietot. Jāatzīst, ka romiešiem un vāciešiem sadarbojoties, Trīrē bija gan civilizācija, gan kultūra.

Interesants ir arī amfiteātris, kas atrodas aptuveni 500 metrus augstāk kalnā. Tas celts apmēram 150 gadus pēc mūsu ēras un tur kādreiz notikušas vērienīgas gladiatoru cīņas - arēnā varēja satilpt pat 20 tūkstoši skatītāju - mūsu Arēna Rīga vēl tagad šo līmeni nav sasniegusi... Arī mūsdienās, augustā, šeit notiek lieli svētki ar vīnu un cīņām romiešu stilā. Ikviens apmeklētājs var nokāpt arī amfiteātra spocīgajā pagrabā un izložņāt kambarus, kur turētas lauvas un gladiatori. Tur svētku laikā tiek ierīkota taverna svinētājiem.

Jēzus mētelis

Viduslaikos Trīre kļuva par Ģermāņu impērijas sastāvdaļu. Tolaik pilsētā uzcelti daudzi klosteri un baznīcas, kas vēl tagad savos mūros glabā neskaitāmas bagātības, un viena daļa no tām ir publiski apskatāmas. Par pašu vērtīgāko tiek uzskatīts svētais Jēzus hitons(īpašs mētelis), ko imperatora Konstantīna māte Helēna lika atvest no Jeruzalemes un kam par godu 4. gadsimtā uzcelts Trīres doms. Šī relikvija tur glabājusies vienmēr. Tas gadsimtiem piesaistījis svētceļnieku tūkstošus, bet kopš 1996. gada hitons ir publiski apskatāms jebkuram.

Pilsētas centrā atrodas krāšņā un izsmalcinātā Kūrfirsta pils, kurā pašlaik atrodas pilsētas valde, tādēļ tā nav apmeklētājiem pieejama, ja vien neesi īpaši pierakstījies ekskursijai. Tomēr to uzskata par vienu no skaistākajām rokoko stila pilīm pasaulē un, arī no ārpuses apskatot, var saprast, kāpēc tā. Pils ir gaiši rozā ar baltiem rotājumiem, kas atgādina smalkas putukrējuma cakas uz svētku tortes. Turklāt pilnīgi bez ierobežojumiem var atpūsties pils parkā, kur ir vairāki desmiti baltu un graciozu skulptūru, strūklaku, krāsainu puķu dobju, kā arī miniatūrdārzs un liels bērnu rotaļu laukums. Tā vienā stūrī ir arī izstāžu zāle ar burvīgu kafejnīcu.

Kurfirsta pils pieslējusies milzīgai, sarkanbrūnai un masīvai ēkai – Aula Palatina jeb Konstantīna bazilikai. Tā ir pilnīgs pretstats maigi balti rozīgajai pilij, bet savā monumentālismā un skarbumā izraisa cieņu un bijību pret romiešu būvniecības mākslu. Aula Palatina jeb valdnieku zāle celta jau 310. gadā kā Romas imperatora troņa zāle un kā tādai tai vajadzēja būt iespaidīgai – 30 metrus augstai, 67 metrus garai un 27, 5 metrus platai, turklāt bez nevienas kolonnas, izliktai ar melnbaltām flīzēm. Atceroties piemēru par kultūru, jāpiezīmē, ka visa milzu zāles grīda jau toreiz bija apsildāma...Laika gaitā ēka vairākkārt mainījusi pielietojumu, būdama gan arhibīskap tronis, gan kazarmas Napaleona armijai, līdz ķeizars Frīdrihs Vilhelms to 19. gadsimtā pārveidoja par protestantu baznīcu. Tāda tā ir arī tagad – milzīga un grandioza savā vienkāršībā. Bazilika iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojumā un to bieži izmanto klasiskās mūzikas koncertiem.

Esot Trīrē noteikti jāapskata arī pilsētas lepnums, gigantiskā Porta Nigra jeb Melnie vārti. Tā ir vecākā vācu aizsardzības būve, kas vēl joprojām šķiet biedējoši iespaidīga. No šejienes kursē ekskursiju vilcieniņš ar gidu, kas izvedās tūristus pa pilsētas interesantākajām vietām. Porta Nigra pakājē ir arī pilsētas informācijas centrs ar suvenīru veikaliņu un klostera telpās izvietotais pilsētas muzejs.

Visskaistākais skats uz pilsētu paveras no Mozeles otrā krastā esošā kalna, kura galā jau pusotru gadsimtu stāv svētās Marijas skulptūra. No šejienes uz Trīri raudzījies pat slavenais Fausta autors Johans Volfgangs fon Gēte.

Tiem, kam romiešu laiki šķiet pārāk sena vēsture, Trīrē varbūt ieinteresēs komunisma pamatlicēja Kārļa Marka dzimtās mājas. Pilsētnieki ar šo trīrieti ļoti lepojas – viņa māja vecpilsētā ir viens no ievērojamākajiem un apmeklētākajiem muzejiem – tur atrodams gan Komunistiskās partijas manifests, gan Kapitāls. Nav aizmirsta arī K.Marksa ikdienas dzīve un izpriecas. Tāpat kā visos Trīres muzejos, arī K. Marksa mājā iespējama ekskursija ar apstākļiem speciāli pieskaņota vīna degustāciju.

Ieteikums! Ir vērts iegriezties pilsētas tirgus laukumā, lai nopirktu svaigas zemenes un saldējumu! Turpat atradīsi arī visus iemīļotākos vācu veikalus.

Mazas pasaku pilsētiņas

Kad Trīre ar grandiozajām celtnēm jau nedaudz sāk nomākt, ir laiks doties uz leju gar Mozeli un izbaudīt mazo ciemu un pilsētiņu šarmu. Tās visas ir skaistas kā konfektes, kas rūpīgi ietītas zīdpapīrā. Pildrežģu mājiņas, ko no vienas puses ieskauj vīna kalni un no otras apskalo Mozele, ir kā radītas mazām kafejnīciņām, saldumu un puķu veikaliņiem. Šeit visu gadu valda nesteidzība un brīvdienasm bet ik uz stūra iespējams baudīt labu Riesling vīnu. Vasarā gandrīz katru svētdienu kādā piekrastes ciemā ir svētki, kas savu kulmināciju sasniedz augustā un septembrī, kad ir vīnogu laiks.

Informācijai! Lai uzzinātu vairāk par paredzamajiem pasākumiem vērts ieskatīties mājaslapā www.mosel.de, kur atrodami arī diezgan daudzi viesnīcu, viesu māju un brīvdienu dzīvokļu piedāvājumi.

Viena no mājīgākajām un krāsainākajām Mozeles pilsētiņām ir Bernkastelkue (Bernkastel-Kues). Tā ir dvīņu pilsēta, kurā patiesībā ietilpst divas pilsētas – Bernkastela un Kue, kas 1905. gadā apvienojušās. Seno cilvēku apmetnes te bijušas jau akmens laikmetā un šeit atklāta vecākā apdzīvotā vieta Mozeles ielejā.

Bernkastelas ieliņas ir ļoti šauras, līkumotas un stāvas, tāpēc vispareizāk mašīnu atstāt stāvvietā pie promenādes un doties visu izpētīt kājām. Pats skaistākais pilsētā ir tirgus laukums ar piparkūku mājiņām, kas šeit stāv jau no viduslaikiem un renesanses, kā arī 1606. gadā darinātā Mihaēla strūklaka. Gar upes krastu ir pilīm līdzīgas vīndaru mājas, kur tagad daudzviet ierīkotas viesu mājas vai vīna pagrabi. Esot Bernkastelkuē noteikti vērts izbraukt arī ar atpūtas kuģīti pa Mozeli, lēni malkojot vietējo vīnu, vai promenādē nobaudīt krēmkūkas ar augļiem.

Labs suvenīrs, ko no šīs pilsētiņas aizvest mājiniekiem ir liela piparkūka ar uzrakstu "Herzliche Grüsse aus Mosel!" (Sirsnīgi sveicieni no Mozeles – vāc.v.).

Turpat netālu vecajā Nikolaja slimnīcas vīna spiestuvē ierīkots plašais Bernkatelkues vīna muzejs, kas atgādina par pilsētas slavenāko vīnu – "doktoru". Tas izglābis arhibīskapu Boemundu II no smagas slimības, kad ārsti jau visas cerības bija atmetuši.

Bet, ja ir spēks un gribas izkustināt kājas, interesants ir kāpiens uz Bernkastelkues pili ar nosaukumu "Landshut", kas atrodas augstu virs pilsētas, pašā kalna galā. Ir vērts ievilkt elpu un uzkāpt līdz pašai augšai, jo visskaistākais skats uz pilsētu un ieleju paveras tieši no pils 30 metrus augstā torņa. Pilij, protams, ir sena vēsture, jau sākot no viduslaikiem, un trīsdesmit gadu kara laikā 17. gadsimtā te pat atradās katoļu baznīcas vadības centrs, bet, kad šo apgabalu ieņēma prūši no Berlīnes, ar kroņprinci Fridrihu Vilhelmu priekšgalā, pilsētas iedzīvotāji pret to sacēlās un pili nodedzināja.

Celle un Kohema


Ja laiks ir jauks, pa ceļam ir vērts iegriezties kūrortpilsētā Trabentrabahā (
Traben-Trabach
) ar krāšņo, rozēm apstādīto promenādi un bagātajiem atpūtniekiem domātajām villām. Kā atzīst paši pilsētnieki, tā ir vieta, kur labi redzams, kā ekonomiskā izaugsme veicina arī kultūras uzplaukumu. Te visi ir nesteidzīgi, un atmosfēra vienmēr ir kā sestdienas pēcpusdienā.

Bet dodoties tālāk gar līkumoto upi nonāksiet ziedošajā pilsētā Celle (Zell). Tās simbols ir melns kaķis. Tas attēlots gan strūklakā pilsētas centrā, gan uz namu sienām, bet vīna kalna vidū ir liels uzraksts "Zeller Schwarze Katz", kas liecina par patieso tā nozīmi šejieniešu dzīvē, jo tā, protams, ir vīna marka, ko pazīst visā pasaulē. Tādēļ no Celles uz mājām noteikti var aizvest vīna pudeli kaķa formā, kas pat izdzerta izskatīsies skaisti uz kamīna malas un ziemā atgādinās par saules pielieto ieleju. Savukārt jūnija trešajā svētdienā Celē notiek Melnā kaķa vīna festivāls, kas ir slavens gan Mozeles ielejā, gan ārpus tās.

Interesanti, ka melnajā kaķa pudelē ir baltvīns, caurspīdīgajā sarkanvīns. Ja izvēlies citas krāsas, pajautā pārdevējam par pudeles saturu. Visos veikaliņos vīnu, protams, var arī nogaršot.

Cellē ir arī skaistākā baznīca visā apkaimē, kuras vēsture meklējama jau 11. gadsimtā. Turpat netālu ir nelielā, bet skaistā Celles pils, kurā tagad atrodas smalks restorāns un viesnīca. Rātsnamā ierīkots vietējais muzejs un arī cigāru muzejs par godu cigāru ražošanai Cellē 20. gadsimta 30.gados. Muzejs atvērts darba dienās no plkst. 10.00 – 16.00.

Dodoties tālāk, Bulajas (Bullay) pilsētā šķērsojot Mozeli, aptuveni pēc 25 kilometriem sasniegsi Kohema (Cochem) iekārtojusies upes līkumā, abos tās krastos, kalnu ielokā. Runā, ka šī ir viena no romantiskākajām vietām Vācijā. Kohema ir silta un mājīga vieta, ar pārpildītām kafejnīciņām un lielu rosību, kas nav uzbāzīga. Šeit, atšķirībā no citām, diezgan klusajām pilsētiņām, visu gadu valda dzīvība. Viss ir piemērots tūristiem – neskaitāmi suvenīru veikaliņi, vīna pagrabi un atrakcijas. Arī šajā pilsētiņā mašīnu labāk atstāt stāvvietā (par ko gan būs jāmaksā 50 centi stundā) un visu apskatīt kājām. Pirmkārt, jāsāk ar promenādi, kas ir ļoti krāšņa, ar skaistām puķu domēm un gulbjiem, kas labprāt ēd no rokas. 

Tad jāvirzās augšā kalnā, apskatot seno baznīcu un trīsstūrveida tirgus laukumu, ko ieskauj pildrežģu namiņi ar jaukiem maziem veikaliņiem. Tad, jāpiepūš vaigi un jāuzkāpj kalnā apskatīt skaistā Kohemas pils. Īsto pili gan franči nopostīja 17. gadsimtā, bet 19. gadsimtā bagāts tirgotājs no Berlīnes to atjaunojis un nu tā pieder pilsētai. Tūristus greznās iekštelpas apskatīt ielaiž tikai grupās gida pavadībā, bet no pils pagalma paveras brīnumains skats uz pilsētu un Mozeles līkločiem. Pēc tam noteikti jāuzbrauc ar funikulieri pretējā kalnā. Ja laiks ir labs un patīk aktīva atpūta, iespējams pa stāvām kalnu taciņām kājām doties lejup atpakaļ uz pilsētu, bet var arī nopirkt biļeti turp un atpakaļ. Biļetes cena vienā virzienā 4 eiro, turp un atpakaļ – 5,80 eiro, bet bērniem gandrīz uz pusi lētāk.

Foto! Pirms pašas kalna virsotnes ir maza būdiņa, kurā sēdošais kungs piedāvā visus kalnā braucējus nofotografēt. Foto cena ir 4 eiro, un to pēc divām nedēļām kā sveicienu no brīvdienām saņemsi savā mājas pastkastē.

Koblenca un Vācu stūris

Aptuveni 15 kilometrus aiz Kohemas, dziļāk ielejā ir Elcas pils(Burg Eltz) – viena no skaistākajām pilīm pasaulē, kas nekad nav sagrauta un vēl joprojām pieder Elcu dzimtai. Amizants ir viņu dzimtas dārgumu muzejs, kur ir ne tikai zeltkaļu meistardarbi, bet pat tādi brīnumi kā Dukātu dējējs vai Žūpības negausības veicinātājs (vīna ieleja kā nekā). Apmeklētājiem gan atvērta tikai daļa pils no aprīļa līdz oktobrim, jo lielu daļu skaistās ēkas apdzīvo arī paši pils īpašnieki. Tādēļ pilnīgi iespējams ārkārtīgi romantiskos apstākļos satikt pat īstu vācu aristokrātu. 

Mozeles ieleja beidzas līdz ar upes ieteku Reinā, pašā Koblencas (Koblenz) centrā. Upju tikšanās punkts ir Vācu stūris (Deutsch Eck), kur uzstādīts ķeizara Vilhelma I milzīgais piemineklis, kas gan pašiem pilsētniekiem nebūt nav mīļš, jo atgādina par prūšu iekarojumiem un Vācijas apvienošanu, kas šejieniešiem bija liels trieciens. Tomēr tieši šeit jau vairāk nekā 30 gadus 1. septembrī notiek milzīgs koncerts par godu studiju gada sākumam universitātē.

Koblenca izsenis bijis īsts Eiropas kultūras centrs un arī tagad šeit valda īpaša atmosfēra. Tā kā pilsēta atrodas Reinas – Vācijas galvenās upes krastā, šis ir būtisks kuģošanas ceļš un no Koblencas ar kuģi iespējams nokļūt gan Bonnā, gan Ķelnē, gan Maincā un citur, tādēļ prūši to iesauca Wacht am Rhain jeb Reinas sardze.

Iespaidīgas ir arī šīs pilsētas galvenās celtnes – Vecā pils, Ērenbraitšteinas (Ehrenbreitstein) cietoksnis, Kastora baznīca, Citadele un citas. Pilsēta izceļas ar neparastām skulptūrām, piemēram, viena, ko sauc spļaujošais zēns "Schängel" Ģimnāzijas ielā (Gymnasialstrasse), nešļāks ūdensstrūklu no savas mutes tikai uz to, kas ir pilnīgi nevainīgs. Vai mazais, jautrais bundzinieks, kas priecē daudzos atpūtniekus vecpilsētas kafejnīcā, tāpat arī strūklaka tirgus laukumā, kas attēlo šejieniešu dziļu pārliecību, ka visa pasaule turas uz vīna, bet patiesībā parodē ļoti slavena vīna tirgotāja slavenu kapa pieminekli Trīrē.

Šī ir pilsēta, kur iespējams izbaudīt arī jautru naktsdzīvi daudzajās āra kafejnīcās ar dzīvo mūziku vai izsmalcinātos restorānos malkojot vietējo vīnu. Atšķirībā no Latvijas, tajās sastopami pieauguši cilvēki, nevis spiedzoši jaunieši.

Vieta, kur atpūtās krievu aristokrāti

Ceļojumu visjaukāk noslēgt ar relaksāciju. Tā domājuši pat Krievijas cari. Tāpēc aptuveni 10 kilometrus no Koblencas ir kūrortpilsētiņa Bādemsa (Bad-Ems), kur jau kopš 18. gadsimta beigām atpūtušies visas Eiropas un Krievijas augstmaņi. Šeit pat uzcelta pirmā pareizticīgo baznīca Vācijā, lai caram Aleksandram un vēlāk Nikolajam būtu, kur Dievu lūgt. Bet kūrmāju spēļu zālēs un atpūtas lokālos Dostojevskis smēlies iedvesmu savam "Spēlmanim". Pilsētā zem klajas debess ir tūkstoš kvadrātmetrus lieli termālo avotu baseini Emser Therme, kas strādā visu gadu un vienmēr ir 32 grādus silts, bet, ja ar to vēl nepietiek, atpūtas kompleksā ir arī sauna.

Vai ikkatrā izsmalcinātajā mājā piedāvā SPA pakalpojumus. Bet, kad bādēšanās pabeigta, kūrmājas zālē var baudīt muzikālos vakarus, kas šeit ir tradicionāli jau kopš tā laika, kad par koncertmeistaru strādāja slavenais operešu burvis Žaks Ofenbahs. Tam par godu, katru gadu maijā notiek Ofenbaha mūzikas festivāls. Šajā kalnu ieskautajā skaistajā pilsētiņā nav grūti iedomāties dāmas ar garām kleitām un saules sargiem, kas pastaigājas pa promenādi. Šeit ārpasaule neeksistē.

Ieteikumi un noderīga informācija

Lai nokļūtu Mozelē, visērtāk no Rīgas lidot uz Frankfurtes Hāna (Frankfurt Hahn) lidostu, kas ir apmēram 25 kilometru attālumā no ielejas.

Mozeles ieleja ir ļoti populārs ceļotāju un atpūtnieku galamērķis, tādēļ apmešanās vietu rezervē jau laicīgi. Ja pameklē, par ļoti demokrātiskām cenām (no 50 eiro par nakti) var noīrēt skaistas brīvdienu mājas ar plašām terasēm, dzīvokļus vai istabas vīndaru mājās.

Lai gan pa ieleju var ceļot arī ar vilcienu vai kuģīt, visērtāk jau lidostā noīrēt auto.

Lai orientētos Mozeles pilsētiņu un kalnu ceļu līkločos, noteikti noderēs GPS.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!