Uzminējāt, kura tā ir? Pareizi – Igaunijas lepnums Tartu! Tikai 220 kilometru no Rīgas, no rīta turp, pievakarē jau atpakaļ! Man ir paziņa, kurš reizēm aizbrauc uz Tartu padzert kafiju. Es neesmu tik snobiska – ja jau reiz būt Tartu, tad jāapskatās arī apkārt!

Uzmanību, orientieristi!

Ar atskatu vēsturē nebaidīšu – vienai no Eiropas vecākajām pilsētām tā vēsture ir pārlieku gara un līčločaina, lai ietilptu vienā raksta galā. Tāpat neatgādināšu par latviešu dižgaru saistību ar Tartu universitāti: ja lasām par 19. gs. un 20. gs. sākumu, tad, šķiet, vismaz 2/3 izglītoto latviešu mācījušies Tērbatā (tā tajos laikos sauca Tartu). Starp citu, ne tikai mācījušies! Tartu jau tolaik, tāpat kā tagad, bijis daudz krodziņu un uzdzīves vietiņu – kā nu bez tiem. Ne jau visi latvieši tiem gājuši ar līkumu!

Tartu arī tagad studentu ir gana daudz. Igauņi lepojas, ka vismaz katrs piektais no Tartu 100 000 iedzīvotājiem esot students vai Universitātes pasniedzējs (apmēram 19 000 studentu un gandrīz tūkstotis pasniedzēju!). Man todien, kad biju Tartu, studentu šķita pat par daudz: pilsētā notika orientēšanās sacensības, un kāds no skrējējiem vienmēr ļepatoja pa priekšu, elsoja aiz muguras vai ieskrēja manis noskatītajā kadrā, izbojājot bildi.

Pret Universitāti gan iebildumu nekādu – balta un cēla neoklasicisma ēka pilsētas centrā. Un tūdaļ atkal jāpiebilst – viena no vecākajām augstskolām Baltijas valstīs!

Pārītis joprojām skūpstās

Starp citu, nemaz ne tik sen, kā jūs varbūt domājat. Mīlētāju skulptūra savu vietu ieguvusi tikai apmēram pirms 13 gadiem, bet jau pamanījusies kļūt par Tartu simbolu. Rātslaukums, kurā tā atrodas, varbūt ir apvainojies – tas savā vietā stāv jau kopš 13. gs., bet te ierodas jaunpienācēji un vienā mirklī kļūst slaveni! Žēl, ka īsajā Tartu apmeklējuma laikā tā arī neuzzināju, kas ir skulptūras prototipi. Taču man ļoti sakārojās kaut ko līdzīgu, "no šīs operas", redzēt arī Rīgā – romantisku, mazliet vieglprātīgu, draisku... Manuprāt, kaut kas tāds līdzās mūsu cēlajai "Mildai" pie mums labi iederētos.

Turpat blakus Tartu Rātslaukumā atrodas arī ūdens krāns, kas karājas gaisā. Domā nu, uz kā tas "pakārts"!

Sivēns Emajegi krastā

Vēl mazliet uz upes pusi, līdzās tirgum, atrodas otrs tikpat vieglprātīgs Tartu akmens iemītnieks – melnais sivēns. Reizēm bērni pat rindā stāvot, lai pie tā nofotografētos. Upi, kas sadala Tartu divās daļās, sauc par Emajegi. Latviskā tulkojumā tā būtu Mētras upe.

Tartu esot dusējusi vēsturiskā mierā līdz 21. gs. sākumam, pilsētas viesiem stāstot vairāk par pagātni, nekā tagadni. Bet tad tā "ievilka" jaunu, svaigu elpu, un, raugi, radās Pārītis, Sivēns, zinātnes atrakciju centrs AHHAA, ūdens atrakciju parks AURA un vēl citi jauno laiku piesaistes punkti pilsētai. Piemēram, cilvēki, kas uz tevi raugās pa logiem! Ne jau gluži dzīvi cilvēki un ne tieši šajā mirklī – tas atturīgajiem igauņiem nešķistu pieņemami. Bet tik un tā raugās – katrā logā piecas, sešas sejas! Mājai ar tādu fotogrāfiju rotājumu arī vienaldzīgi garām nepaiesi.

Īsi sakot: tiem, kas beidzamo reizi bijuši Tartu pirms 20– 30 gadiem, šo pilsētu vairs nepazīt!

* * *

Un ņemiet vērā: 220 km mūsdienās ir "pupu mizas" – tikai vienas svētdienas izklaides brauciens.
Par Tartu vēstures pērlēm – citreiz. Arī tās noteikti ir redzēšanas vērtas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!