Pieredzējušie latviešu ceļotāji Mārtiņš Sils un Andžs Ūbelis pusgadu pēc ceļojuma no Āfrikas dienvidiem līdz Eiropas ziemeļiem (par to lasiet šeit) devušies šķērsot abas Amerikas. Latvieši kopā ar diviem skandināviem ceļo ar motocikliem. Viņu maršrutu lielā mērā veidojuši skolēni, kas iesūtījuši jautājumus un uzdevumus, ko ceļotājiem brauciena laikā jārisina.
Ceļojuma dienasgrāmatas iepriekšējo ierakstu lasiet šeit.
Trešā ceļojuma posms: 19. – 27. janvāris
Maršruts: Čīle, Argentīna
Interaktīva karte ar ceļotāju mēroto maršrutu un pašreizējo atrašanās vietu pieejama te.
"Vai domājāt, ka skolēni vēlējās, lai apskatām tikai tūrisma objektus? Nebūt nē, arī kulinārijas brīnumu nogaršošana, ja ne pagatavošana, ietilpa mūsu uzdevumos. Viens no šādiem labumiem, ko vajadzēja atrast bija Pastel De Choclo, ko nebija nemaz tik viegli izdarīt. Vairāk nekā 20 vietās jautājām, kur to izdarīt, bet, kad jau vēderi bija galīgi tukši un radās doma padoties un atzīt uzdevumu par neizpildāmu, kādā tirdziņā atradām kulināri, kura no rīta bija pagatavojusi šo pamatēdienu - no kārtīgi saldas kukurūzas, ar rozīnēm, olīvām, sīpoliem un gaļu. Vizuāli atgādināja biezpiena sacepumu. Bija gardi.
Šajā ceļojuma posmā veselas četras reizes šķērsojām Loa upi, kas atrodas Kalamas pilsētā, kā arī izpētījām pilsētu krustu šķērsu. Pa kalnainajiem apvidiem braucot, satikām arī lamas. Taisnība ir, ka dzīvnieki ir piemērojušies saviem dzīves vides apstākļiem.
Izpriecas karstajos avotos un citplanētiešu pasaule
Savukārt ārpuszemes sajūtas izbaudīt mūs sūtīja uz Atakamas tuksneša Mēness ielejā. Citplanētiešus un marsiešus nesatikām, arī cilvēkus – nē. Ainava tur ir ļoti skarbi skaista. Vienas vienīgas smiltis, kā arī daudz sāls. Trīs simti gadu šeit aizvadīti bez nokrišņiem un vieta kļuvusi par vienu no sausākajām uz planētas. Bijām lasījuši, ka šajā tuksnesī ir novērojama arī ziedēšana no septembra līdz novembrim, kad sastopami aptuveni 200 dažādi ziedoši augi, bet ainavu tas tāpat nemaina. Iespējams gan, ka padara skaistāku un ar skābekli bagātāku, jo mēs šeit tiešām priecājāmies, ka skābeklis bija.
Čīlē skolēni mūs sūtīja uz El Tatio pie geizeriem. Tad nu ziņojam - bijām tur un esam sajūsmā! Pasaulē kopā ir tikai seši reģioni, kuros atrodas geizeri, un Čīle ir viens no tiem. Interesanti, ka nelielā gaisa spiediena dēļ ūdens vārīšanās temperatūra tur tiešām ir zemāka par 100℃. Neparasti bija tā vienkārši braukt pa ceļu, un tā malā ieraudzīt burbuļojošus geizeriņus. To ūdens, cik zināms, ir ļoti veselīgs.
Jā, mazliet atpūtas 4311 metru augstumā vienā no augstākajām dabīgajām "vannām" pasaulē bija tieši tas, kas vajadzīgs pēc braukšanas ar motocikliem pa tuksnesi. Jāatzīst, ka geizeri ūdeni uzsilda tiešām labi.
Un tad jau atkal devāmies Atakamas tuksnesī tālāk uz priekšu, kur mums skolēni uzdeva nogaršot ledu. Jāsaka, ka labi, ka nebija čūskas vai dunči jārij, bet pārbaudīt mūsu izturību bez lieliem ūdens krājumiem un pagulēt šajos karstajos klajumos, gan bija uzdots. To arī izdarījām, bet nekā daudz gan ko pētīt šajos klajumos nav. Zaļos, asos draugus kaktusus arī šeit sastapām.
Robeža mākoņos
Apes skolēni un ceļotājs Pēteris Štrubergs mūs sūtīja uz Debesu vilciena La Polvorilla viaduktu. Tas savieno Argentīnas ziemeļrietumus ar Čīles robežu Andu kalnos vairāk nekā 4220 metrus virs jūras līmeņa. Šis ir piektais augstākais dzelzceļš pasaulē. Sākotnēji būvēts ekonomisku un sociālu iemeslu dēļ, taču šobrīd tas galvenokārt ir tūristu apskates objekts, kā vēsturisks mantojums. Ar šo vilcienu varot pārvietoties arī vietējie iedzīvotāji, bet par izdevīgākiem nosacījumiem.
Mūs pamatīgi izaicināja arī Andreja Upīša Skrīveru vidusskola ar savu uzdevumu – izmēģināt pasērfot. To arī Čīles piekrastē izmēģinājām. Laikam sākumā gan instruktoru vajadzētu nolīgt, bet dzīvi esam, tomēr līdz profesionālam līmenim vēl daudz, daudz jātrenējas.
Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas skolēni uzdeva mums apmeklēt Finca Las Nubes vīna darītavu Argentīnā, jo tā esot vistālākais ziemeļu punkts, kur Dienvidamerikā gatavo vīnu. Sākām braukt uz Kafajati (Cafayate) no ziemeļu puses pa N40 ceļu, un atklājām, ka vīns top arī 150 kilometrus tālāk uz ziemeļiem – "Don Olegario" Pajogastas ciemā ir maza ģimenes vīna darītava, kur mūs uzņēma saimniece Sintija. Degustācija ritēja lieliski, un arī par Sabiles vīniem Sintijai pastāstījām. Te gan varētu piebilst, ka sabilieši tīri labi varētu konkurēt ar šiem ziemeļu vīndariem.
Aizkraukles skolēni uzdeva Buenosairesā nogaršot tradicionālo pizza fugazza un salīdzināt to ar itāļu picu. Pie argentīniešu picas tikām tikai Saltas pilsētā Argentīnas ziemeļos. Pica tika gatavota īpaši pēc mūsu pasūtījuma un ar īpaši aso piparu mērcīti. Nu un garšoja lieliski, no itāļiem nekādi neatpalika.
Ar pirmajiem lielākajiem remontiem motocikliem arī saskārāmies šajā ceļojuma posmā – pie vainas bija degvielas filtri... Nepagāja ne trīs stundas tuvējā benzīntankā, kad Andža mocim degvielas filtriņš tika nomainīts un varējām atkal laist prom kalnos.
Pēdējo dažu dienu laikā bijām izdauzījušies krustu šķērsu pa Andu kalniem Argentīnas ziemeļdaļā, piedzīvojām visai ekstrēmas lietas, un pat uzstādījām dažu labu personisko rekordu. Lielisks brauciens izdevās pa slaveno RN40 ceļu Argentīnā, un pārsteidzoši izaicinājumi pa ceļam. Starp tiem viens no iespaidīgākajiem un aizraujošākajiem bija brauciens pa nāvīgo taku starp Santanu (Santa Ana) un Santfrancisko (St. Francisko), uz kuras nācās arī nakšņot, jo saule noriet ne tikai Latvijā, bet arī te. Ainavas, kuras redzējām braucot, ir vārdiem neaprakstāmas, katra atšķirīga un unikāla.
Vairāku skolu komandas mūs aicināja izbaudīt Čīles vīnu dažādību, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas (RV2Ģ) skolēni pat norādīja konkrēto Casillero del Diabolo vīnu, kurš mums bija jāatrod kāda Čīles veikala plauktā. Tad nu ziņojam - pabaudījām Čīles vīnus gan Čīlē, gan tos, ko Čīlē nepiebeidzām, paķērām līdzi uz Argentīnu, kur turpinājām baudīt un salīdzināt ar vietējiem vīniem kopā ar dažu labu Latvijas gardumu piekošanu.
Un noskaidrojām, ka šie ir patiesi gardi dzērieni, jo sevišķi tie, kas iegādāti tik tuvu to izcelsmes vietām. Braucām pēc tam, protams, tikai nākamajā rītā, kad no vīna mūsu organismos nebija vairs ne miņas.
Svētki Argentīnā
Nītaures skolēni vēlēja mums satikt gaučo un vienoties kopējā dziesmā. Videoklipos varat klausīties viena dziedošā gaučo stāstā. Mūsuprāt, dziesma izdevās gana smeldzīga un no sirds. Mēs pat sākām dungot līdzi mūsu "Tumša nakte, zaļa zāle....".
Vairākas skolas mūs sūtīja uz Argentīnu arī satikt pašreiz slavas zenītā esošo futbola zvaigzni Laionelu Mesi, pabūt kādā viņa spēlē un sagādāt autogrāfu. Laionels Mesi ir pasaulē dārgākais un pelnošākais futbolists, kurš turpina savu darbību futbola klubā "Barselona". Spēlē ar Mesi pabijuši vēl neesam, bet kādā benzīntankā satikām viņa mazo elku.
Mūsu mazākie spēles dalībnieki no Mārupes tika jautājuši, kādi ir svētki un tradīcijas Argentīnā. Tad nu mēs šīs valsts ziemeļos piestājām kādā mazā ciemā, lai uzzinātu, kā vietējie tur pulcējas. Izrādījās, ka bijām trāpījuši uz gadskārtējo karnevālu. Svētki izpaudās riktīgi lustīgā mūzikā, masku gājienā, desiņu ēšanā un vispārējā jautrībā.
Tradīcijas? Nu, pilnīgi visi, kas pievienojās svētkiem, agrāk vai vēlāk tika apsvaidīti ar kārtīgu sauju miltu, talka vai ziepju putām (attēlā). Katrā gadījumā, krāsai bija jābūt baltai, un vislielākais prieks ballētājiem bija tad, ja izdevās pārsteigt otru, trāpot balto krāsu uz galvas, sejas vai aiz apkakles. Arī mēs pēc pilnas programmas tikām noklāti ar baltu krāsu.
RV2Ģ 10.d skolēnu iedvesmoti devāmies arī uz slaveno Saltas krodziņu La Casona del Molino, domājot, ka mūs tur uzreiz nodzenās līkus ar tādām dejām kā chacarea vai samba.... Tomēr saltieši bija nolēmuši mūs drīzāk nobarot. Izbaudījām lieliskus argentīniešu grilētos ēdienus un mierīgas serenādes, ko izpildīja ģitāristi, kas iekārtojās pie galdiņiem starp krodziņa viesiem.
Kā interesantākos uzdevumus šajā, trešajā, ceļojuma daļā vērtējam:
Geizeru ieleja
Debesu vilciena viadukts
Tālākā ziemeļu vīna darītava."
Turpinājums 7. martā.
Sekojiet ekspedīcijai "2 Wheels, 2 Americas" arī Facebook profilā.
