'Dāvida' statujas 'dzimtene' Kolonata jeb Kā mēs devāmies sauli meklēt pie itāļu marmora racējiem

Kolonata ir kalnu ciems un daļa no piekrastes pilsētas Kararras (Carrara) – jaukas, vidēja izmēra Toskānas pilsētiņas ar smilšainu pludmali, palmām un Itālijai tik raksturīgajām apaļajām priedēm gar ceļu malām, rimtu nesteidzību un saules pielietām šaurām ieliņām vecpilsētā. Tomēr unikālu to padara tieši apkaime – to ieskauj milzu kalni, kuros iegūst labāko Itālijas marmoru. Pa gabalu lūkojoties, šķiet, ka kalnu nogāzes klāj sniegs, bet tā kā valdīja ap 40 grādu karstums, tam grūti noticēt – un pareizi vien bija, jo tas, protams, ir cēlais akmens, kas saulē vizēja tik balts kā sniegs. 

Jau tuvojoties šai pilsētiņai, uz ceļa bieži sastapām smagās mašīnas ar kravas kastē iekrautiem milzu marmora bluķiem, bet skulptūras un soliņi pie jūras, protams, it visur bija veidoti tieši no šī materiāla. To šeit lieto jau kopš Romas impērijas laikiem, kad šī bija visai bagāta un ietekmīga vieta.

Tiem, kas apmetušies Lukā vai Pizā, tūrisma informācijas centros piedāvā vienas dienas ekskursijas uz Kararru un Kolonatu, iekļaujot arī raktuvju apmeklējumu. Savukārt mēs mitinājāmies pie jūras, tāpēc nolēmām braukt turp ar auto. Nonākuši Kararrā, izstaigājām vecpilsētu un apbrīnojām skaisto katedrāli, kurā marmors, protams, izmantots visai izšķērdīgi un dāsni, bet parādot šai Dieva dāvanai pienācīgo cieņu, tajā apskatāms arī neliels no marmora gatavots kalnraktuvju modelis un ainas no kalnraču dzīves (attēlā). 

Ieraugot augsto kalnu un šauro līkumoto celiņu, kas ved uz Kolonatu, gan nolēmām, ka nepārbaudīsim savas autovadīšanas prasmes kalnos, tāpēc devāmies uz autoostu, kas atrodas tikai dažu metru attālumā no Kararras vecpilsētas, uzkāpjot pa stāvām marmora kāpnēm nedaudz kalnā. Uzzinājām, ka autobusiņš, kas atgādināja piena tetrapaku un, šķiet, grabēja pilnīgi visās vietās, kursē reizi stundā. Biļetes varēja iegādāties turpat pie šofera un tās maksāja divus eiro. Kad autobusiņš sāka braukt kalnā, sapratām, ka šī ir ļoti prātīgi ieguldīta nauda, jo celiņš bija pavisam šaurs, un lejup ik pa laikam traucās smagās mašīnas ar marmora bluķiem, kā arī citi auto. Gan mūsu busiņš, gan citi vadītāji pie katra līkuma skaļi taurēja, lai brīdinātu iespējamos pretimbraucējus, tomēr vairākas reizes daudz netrūka līdz avārijai, un kā novērojām pēc ceļa malās esošajiem krustiem un piemiņas plāksnēm (protams, grezna marmora), tad daudziem šis ceļš tomēr izrādījies liktenīgs. 

Kad pēc pusstundu ilga amerikāņu kalniņiem līdzīga brauciena, nokļuvām Kolonatā, bija skaidrs, ka šī ir pilnīgi cita pasaule un nelīdzinās piekrastes atpūtnieku ērtībām paredzētajiem ciemiem gar pludmali. Pirmais mūs autobusa pieturā sveicināja starp mašīnām klīstošs pāvs, kas nemaz nebaidījās no cilvēkiem. 

Mājiņas, kas piekļāvušās kalnam, šauras akmeņainas ieliņas, neiedomājami gleznainos pagalmiņos ierīkoti ģimenes restorāniņi, ik pa laikam dzirdama klinšu plīšana, kas liecina par tuvējo marmora ieguvi, un, protams, brīnišķīgi silta Itālijas saule pāri visam – šķiet, šīs lietas man vislabāk palikušas atmiņā no mazā kalnu ciema. 

Kolonatu izveidoja romieši, un tā jau vairāk nekā divus gadu tūkstošus ir marmora raktuvju strādnieku mājvieta. Tā slavena arī ar izcilo "lardo" – Toskānas "sviestu". Sviestmaize ar saulē nobriedušiem tomātiem un lardo ir klasisks kalnraču pusdienu ēdiens. Kas tad ir lardo? Patiesībā tas ir īpaši iesālīts cūkas speķis, izmantojot vietējo rupjo sāli (tas krietni vien atšķiras no tā, kas pieejams pie mums, un ir tiešām ļoti izteiksmīgs un gards, lai cik dīvaini tas arī neliktos), ķiplokus, garšaugus un piparus – tas viss biezā kārtā sabērts uz speķa, bet tam virsū tiek likts marmora slogs. Protams, šo gardumu var iegādāties arī visos mazajos veikaliņos ciemā – speķa gabaliņu nogriezīs un iesaiņos vakuuma iepakojumā jūsu acu priekšā un, ja vēlaties, klāt pieliks arī marmora virtuves dēlīti, kas būs labs suvenīrs, ko pārvest mājās. Arī kafejnīcās pasniedz uzkodu plates, kur ir tomāti, lardo, vītināts šķiņķis, silta maize un olīvas, bet klāt tiek dots vēss baltvīns. Lardo godina arī marmora cūkas skulptūra vienā no Kolonatas laukumiem.

Iepazinuši vietējos gastronomiskos gardumus, tālāk devāmies pastaigā pa mazo kalnu ciemu un uzkāpām nedaudz augstāk kalnā, cenšoties vairīties no apkārt skraidošām ķirzakām.
Nākamā pietura, protams, ikvienam šajā vietā ir Fantiskriti (Fantiscritti) ar satriecošu skatu uz Kararru un pašas raktuves. Tur iespējams novērot kalnraču darbu, marmora ieguvi un ieiet pat 600 metrus dziļi kalnā. Interesanti ir stāsti par to, kā tūkstošiem gadu laikā mainījusies Itālijas marmora ieguve, bet jo sevišķi pārvietošana, ko tagad veic smagās mašīnas, bet kādreiz ar milzu bluķiem cīnījušies cilvēki un ēzelīši, kā arī pat kamieļi. Tur ir arī neliels muzejs, kur stāstīts par marmora vēsturi šajā apvidū. Ekskursija ilgst 30 minūtes un izmaksā 9 eiro katram.
Arī Kararrā ir Marmora muzejs, kas atrodas Via XX Settembre, kur arī pusstundas ekskursijā var uzzināt par šo brīnišķīgo akmeni, bet atmosfēra pašos kalnos, kur tas redzams ik uz stūra, protams, ir iespaidīgāka. 

Pēc visa šī iespaidīgā marmora aplūkošanas mūs ar glāstošu, bet uzstājīgu spēku uzņēma un veldzēja kalna pakājē esošā Vidusjūra, bet ik pa laikam tomēr acis atkal pacēlās uz saules apmirdzēto kalnu, liekot apdomāt, vai tiešām 2000 gadu laikā cilvēks to nav izgrebis tukšu? It kā neesot viss...

No Lukas (Lucca) vai Pizas brauciens pa A12 šoseju aizņems aptuveni 50 minūtes, bet tā ir maksas šoseja. Savukārt braucot gar piekrasti, ceļam jāierēķina ilgāks laiks. Savukārt no La Slecijas (La Spezia) vai Leriči Kararra sasniedzama aptuveni 40 minūšu laikā. Tālāk jāseko zīmēm uz Kolonatu (Colonnata) vai Fantiskriti. Visur kursē arī autobusi.

Šajā apkaimē ir arī vairāki kempingi, tiek piedāvātas brīvdienu mājas, kā arī dažāda komforta viesnīcas.