Pirmais no tiem mani sagaida jau galvaspilsētas Santiago centrālajā laukumā Plaza de Armas, kur Santiago katedrālei, vecajai pasta ēkai, pilsētas muzejam un domei līdzās stāv spožs stikla debesskrāpis, bet aiz tā kā tumša ēna glūn 20.gadsimta vidū celti betona monstri. Santiago skaistums atklājas šajā kompozīcijā starp antīko un moderno. Kā septiņu miljonu pilsēta tā ir gana daudzveidīga, un īpaši ir mazie rajoniņi, kas meklējami centrā - Paris & Londres, Yungay, Brazil, Concha & Toro, kas reizē iemieso Eiropas un Latīņamerikas dvēseli.
Staigājot apkārt pa krāsainajām un zaļajām ielām, prātā paliek skaņas - mašīnu taures, pārdevēju aicinājumi pirkt saldumus, ūdeni, ziedus un ko tik vēl ne, reggeaton un cumbia ritmi no takšu logiem, piesmakusī vīrieša balss, kas autobusos spēlē mandolīnu un dzied par salauzto sirdi sulīgā spāņu valoda. Vienīgā lieta, par ko neiedomājos, pirms devos pētīt pilsētu, ir skati, ko uz mani kā "garo, blondo eiropieti" met cilvēki, un kamera un telefons (sekojot vismaz 5 ieteikumiem) tā arī nekad netiek izvilkti no somas. Lai arī Čīle ir reģiona drošākā valsts, manu parasto metro staciju ieteikts neizmantot, kad ir tumšs, tāpēc vakaros ceļā pavadu apmēram 30 minūtes vairāk, lai droši tiktu mājās.
Santiago ir jāiepazīst, lai iemīlētu. Māksliniekiem ir jādodas uz Bellas Artes mākslas muzeju, kurā ir ne tikai vecmeistaru darbi un modernas ekspozīcijas, bet arī pati ēka ir īsts arhitektūras baudījums. Apkārt muzejam ir Bellas Artes rajons, ko raksturo hipsterīgas kafejnīcas un underground mūzikas koncerti. Turpat netālu ir mūžīgās ballītes rajons Bella Vista, kurā var redzēt gan jauniešu bārus, gan izsmalcinātus restorānus, gan slavenākā Čīles dzejnieka un Nobela prēmijas lauretāta Pablo Nerudas Santiago māju "Chascona". Pašā galā atrodas San Cristóbal kalns, kurā var uzbraukt augšā ar funikulieri un ļaut elpai aizrauties Santiago plašuma un Andu lieluma priekšā. Lielpilsētu mīļotājiem īstā vieta būs Providencia un Los Condes rajoni, kuros atrodas stikla debesskrāpji un kur nepārtraukti kūsā dzīvība. Pie metro stacijas "Tobalaba" atrodas augstākā ēka visā Latīņamerikā "Centro Costanera", kura piekājē 6 stāvu augstais iepirkšanās centrs izskatās niecīgs. Tā kā Santiago atrodas Centrālajā ielejā (Valle Central), tuvumā atrodas lielākās vīna darītavas, arī pie mums zināmā "Concha & Toro".
Santiago atrodas valsts centrā, un gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem paveras pavisam dažādas pasaules. Maijā man bija iespēja iepazīt citādu Čīli - tās dienvidus. Ceļojumu sāku Punta Arenas, kas ir kontinenta vistālāk uz dienvidiem esošā pilsēta. Stāvēt piekrastē un redzēt leģendāro Ugunszemi (Tierra del Fuego) Magelāna šauruma otrā pusē patiešām bija maģiska sajūta. Biju tik tuvu Antarktīdai, ka baidījos nokrist no kartes! No Punta Arenas var nokļūt Čīles vislielākajā lepnumā - kalnu masīvā Paines torņos (Torres del Paine). Tā ir tā skaistā bilde, kas parādās pirmā, ievadot "Chile" Google Images meklētājā. Ceļot maijā, kad tieši beigusies tūristu sezona, kas ilgst no novembra līdz aprīlim, bija lieliski, jo vairāku stundu braucienā redzēt milzīgos kalnus, ezerus, ūdenskritumus, lamu barus un oranžo pampu bez tūristu bariem patiešām bija maģiska sajūta. Lai arī diena bija mākoņaina, skaistums un pazemība šī dabas brīnuma priekšā ir neaptverams.
Citāds kontrasts vērojams Čīles lielākajā un draudzīgākajā salā Chiloé, kuru rakturo dažādu toņu mūžzaļi pakalni, balti punktiņi uz tiem (aitas!), smaidīgi cilvēki un nepārspējamas jūras veltes. Salai manā sirdī ir īpaša vieta, jo, cenšoties izbaudīt visu nieka 4 dienās, sapratu, ka vēlos te atgriezties un baudīt to visu vēlreiz. Tās nav tikai skaistās koka baznīciņas visgleznainākajās ainavās (un UNESCO kultūras mantojuma sarakstā) vai slavenās koka mājiņas uz pāļiem (palafitos) galvaspilsētā Castro, daudzās mazās saliņas apkārt, kuras var sasniegt tikai ar kuģīšiem, pat ne Klusais okeāns, kas mani sagaidīja ar plašu, smilšainu un putainu krastu un dūmakainu saulrietu.
Tie ir smaidīgie un jaukie salas iedzīvotāji chilotes, it īpaši puisis Miguel, kas augustā dosies apmaiņā uz Latviju ar AFS, un viņa ģimene, kas man izrādīja savas mājas. Pateicoties viņiem, piedzīvoju veselu gastronomisku piedzīvojumu, sākot no tipiskās jūras velšu zupas Paila Marina (kas sastāv tikai no laša, austrerēm, mīdijām, garnelēm un citiem brīnumiem un maksā knapi 2 latus) un Chiloé tradicionālā ēdiena Curanto, ko pagatavo, caurumā zemē sautējot jūras veltes, cūkgaļu un kartupeļu plāceņus. Lielākais pārsteigums gan bija Centrālajā tirgū (Mercado central) redzēt dzīvus jūras ežus. Manu iekliegšanos izdzirdēja arī divi veci makšķernieki, kas aši sadabūja citronu, lai manā acu priekšā sagatavotu vietējo delikatesi un mani uzcienātu. Tas nu gan bija piedzīvojums! Īstie suvenīri, ko atvest no Chiloé, ir dažādi aitu vilnas izstrādājumi, sākot no cepurēm un pončo un beidzot ar paklājiem. Ņemot vērā kvalitāti un gaumīgo dizainu, 20 lati par mazu segas paklāju nešķiet daudz.
Lai arī daba un tās kontrasti ir Čīles lielākā bagātība, īpaša vieta atrodas pilsētai Valparaíso jeb Valpo. Pirms Panamas kanāla atvēršanas Valpo bija Latīņamerikas lielākā osta, un par pagātnes grandiozitāti joprojām atgādina paplukušas jūgendstila ēkas, pilsētas laukumi ar strūklakām un palmām, un Valpo večuki, kas spēlējot ģitāras, dzied par aizgājušo laikmetu vai grūtsirdīgi noskatās no balkoniem. Valparaíso ir krāsaina pilsēta, gan burtiski, gan pārnestā nozīmē. Nav iespējams saskaitīt daudzās, krāsainās mājiņas, kas sasēdušas uz daudzajiem pakalniem. Šķiet, ka mājas tiek celtas viena uz otras, un rodas jautājums, kā uz savām mājām tiek iedzīvotāji. Vēstures elpa ir jūtama visur, gan braucot ar vecajiem trolejbusiem, gan sasniedzot pakalnus ar leģendārajiem Valpo funikulieriem. Māksla patiešām virmo gaisā un iedvesmo mūsdienu māksliniekus, kas ir parūpējušies par jauniem, ielu mākslas grafiti, sejas vaibstiem pilsētā, bet kādā no kalniem atrodas vēl viena Pablo Nerudas māja.
Tieši blakus Valpo atrodas pavisam Viña del Mar, kas ir pavisam cita pasaule. Pie balto smilšu pludmales sastājušas neskaitāmas daudzdzīvokļu ēkas un galvenajā promenādē pastaigājas Čīles sabiedrības krējums. Pēc Valpo bohēmiskā miera šis 20.gadsimta beigu tipa kūrorts man nedaudz uzdzen šermuļus, lai arī naktī debesskrāpju gaismas skaisti pāriet dzidrajās zvaigznēs. Vēl 15 kilometrus tālāk uz ziemeļiem atrodas Concón, Čīles gastronomiskā galvaspilsēta. Pēc autobusā satiktā masonu misionāra uz rūtiņu lapas zīmētās kartes atradām mazu, mīļu restorāniņu "El sabor Chileno" (kuram ir pat Facebook lapa), kura šefpavārs Luis mums ne tikai izstāstīja par labākajiem zivju ēdieniem un vīniem, bet pavadīja visu vakaru sarunā par Čīli un Latviju.
Bez Antarktīdas ledājiem, Chiloé pauguriem un ieleju vīnadārziem Čīlē atrodas arī pasaulē sausākais tuksnesis Atacama, kuru ceru ieraudzīt jūlijā. Bet man ir nojauta, kā tas izskatīsies, jo 7 stundu braucienā uz ziemeļiem no Santiago atrodas pilsēta La Serena, kas vasarā ir Čīles slavenākā pludmale, bet visu gadu aicina pisco mīļus uz netālo Pisco Elqui. Pisco ir čīliešu un peruāņu tradicionālais stiprais alkohols, kuru iegūst, destilējot vīnu. Tuksnešaiņajā un sausajā ielejā aug labākās vīnogas un tiek ražots labākais pisco pasaulē. Svarīgi, ka pisco vārdu nes dzērieni tikai no šī reģiona. Jūnija vidū, kad Čīlē iestājusies ziema, bija brīnišķīgi baudīt +20 grādus un saulaino, pustukšo ciematu, kurā atrodas arī slavenā pisco destilērija "Mistral". Tā nosaukta Gabrielas Mistrālas (Gabriela Mistral), otras Nobela prēmijas laureātes literatūrā, vārdā, jo viņa dzimusi netālajā Montegrande ciematā, un par apmēram 6 latiem ir iespējams izstaigāt visu rūpnīcu gida pavadībā, kā arī nogaršot pisco, kura garša variē no karameles līdz augļu cukuram.
Pēc kārtējā izbraukuma atgriežoties Santiago, arvien sev uzdodu jautājumu: "Kas ir Čīle?" Tās nav tikai kolonijas laika villas, milzīgas katedrāles, Andi, ezeri, salas, ledāji un tuksneši. Tā nav tikai Valparaíso bohēma vai Čīles skaidrās, zvaigžņotās debesis, kuras mani pārsteidza Mammalluca observatorijā La Serena tuvumā. Čīles maģija slēpjas tās daudzveidībā un neskaitāmajos kontrastos, kas neļauj Čīli raksturot vienā vārdā, bet mani aicina turpināt meklēt tās daudzās sejas.
Vairāk par Čīli vari lasīt manā blogā angļu valodā: http://dienvidupaprikainchile.blogspot.com/
Praktiski ieteikumi:
Labākais laiks, lai ceļotu pa Čīli ir starp novembri un aprīli, un ceļojumam vajadzētu ieplānot vismaz 2 nedēļas
Suvenīri, ko atvest no Čīles: sarkanvīns, Chiloé aitas vilnas izstrādājumi, pisco, Pablo Nerudas vai Gabrielas Mistrālas grāmatas spāņu valodas pazinējiem, vietējo indiāņu cilšu izstrādājumi
Ēdieni, ko nogaršot: Chiloé curanto, jūras velšu zupa Paila Marina, klasiskā zupa Cazuela, fritētās gaļas, siera vai garneļu maizītes empanadas, sarkanvīns, pisco.
Visērtāk pa Čīli pārvietoties ar kādu no daudzajām autobusu kompānijām. Dažas no tām ir http://www.turbus.com/, https://www.ventapasajes.cl/, http://www.condorbus.cl/, http://www.busescruzdelsur.cl/. Cenas, ņemot vērā attālumus, ir pieņemamas (piemēram, 8 lati par 500 kilometrus garo ceļu no Santiago uz La Serena).
Kā reģiona attīstītākā valsts, Čīle ir arī visdārgākā no tām. Ēdienu cenas ir apmēram tādas pašas kā Latvijā, bet vīnu, kura cena Latvijā ir 7 lati, šeit var nopirkt par 3.
Latvijas pilsoņiem vīza uz Čīli nav nepieciešama, ja ceļojums ir īsāks par trim mēnešiem. Arī vakcīnas nav vajadzīgas
Tā kā Čīle ir ļoti gara, plānojot ceļojumu, ir jāierēķina laiks, ko patērēsiet pārvietojoties.
Lielākajā daļā dabas parku par ieeju ir jāmaksā (piemēram, 8 lati par ieeju "Torres del Paine")
Ar Visa, MasterCard un Maestro dažreiz gadās problēmas, tāpēc labāk uzticēties skaidrai naudai
Čīle var būt arī nedroša valsts, tāpēc vienmēr ir svarīgi parūpēties par savu drošību.
Ja vēlaties dalīties savā ceļojumu pieredzē, sūtiet savus ceļojumu vai foto stāstus uz e:pastu celojumi@delfi.lv