Trīs jaunieši - Ivars Brencis, Dainis Pudelis un Laura Garā, šogad nolēma pamest labi apmaksātus darbus un doties piedzīvojumu ekspedīcijā uz tālāko punktu no Rīgas - Pita salu, šķērsojot Eirāziju un pēc iespējas vairāk ceļa veicot pa sauszemi. Turpinām "Turismagids.lv" stāstīt par viņu ceļu, dodoties no Krimas pussalas uz Krieviju un iepazīstot to. Bet vairāk par ekspedīciju "How Many Roads" lasiet blogā hmroads.com vai Facebook profilā.

(Iepriekšējo rakstu par ceļotāju piedzīvojumiem Krimā, lasiet šeit. )

Krima - Kerča - Mineraļnije Vodi

Ivara stāsts:

"Par spīti brīdinājumiem un baumām par visu to, kas mums varētu sagādāt problēmas Krimas prāmja sakarā, viss tomēr izrādījās diezgan vienkārši. Prāmji kursē ar regulāriem intervāliem arī visu nakti; kad bijām tikuši pie biļetēm, ilgi arī vairs nebija jāgaida, līdz jau varējām kāpt uz grieķu prāmja ar skanīgo nosaukumu – "Γλυκοφιλουσα III".

Tiesa, pavisam no gaidīšanas laika izvairījāmies tāpēc, ka bijām kājāmgājēji (un viens velosipēdists), bet arī automašīnu rinda neizskatījās tāda, kurā jāgaida ilgāk par pāris stundām. Kopš "Savādā atgadījuma ar Krimu martā" tomēr par loģistiku te tiek domāts un starp Порт Крым un Порт Кавказ kursē gandrīz 10 dažādu veidu prāmji.

Sveicināti Krievijā!

Ilgāks nekā gaidīts, izrādījās tikai pats kuģojiens – solītās pusstundas vietā prāmis pāri Kerčas šaurumam čammājās vismaz stundu, kuras laikā iepazināmies ar situāciju uz klāja un uzklausījām arī kādu viedokli par Krieviju. Kāds vīrs, paņemot pauzīti skaļai krievu popmūzikas video skatīšanai savā planšetē, ar tādu pašu smaidu, ar kādu lūkojās uz mazapģērbtajām dejojošajām dāmām ekrānā, sāka lūkoties mūsu virzienā.

"Hei, hei! Jūs uz prāmja, es uz prāmja – davai, socializējamies!" Uzzinājis, no kurienes mēs esam, viņš tikai nopūšas, ka Latvija jau ir OK, tikai nepareizajā virzienā iet. Vajag uz Krieviju. Bet tā stunda jau tāpat pienāks. Krievija vispār esot pasaules glābējvalsts, un pati Vanga pareģojusi, ka nāks Vladimirs un valdīs pār Krieviju, un Krievija valdīs pār pasauli, un pārējās valstis nemācēs pašas par sevi pastāvēt. "Путин – он вообще красавец!" ("Putins vispār ir skaistulis!" - krieviski). Sekojošā slavas oda un atzīšanās mīlestībā Putinam mums bija kā pirmais sveiciens "īstajā Krievijā".

Kad prāmis veica pietauvošanās manevrus, īsti gan vēl nebija skaidrs, kā mēs ar Lauru tiksim līdz tām Krievzemes ārēm – no ostas 12 ilometru garumā ved ceļš pa zemes strēli, uz kuras tā īsti nekas cits, kā osta un šis ceļš neatrodas. Jau Krimā uzkrājuši autostopēšanas pieredzi, sākām to darīt jau uz kuģa – jautājām Sevastopoles-Krasnodaras autobusa vadītājam, vai nevar mūs kaut kur iebāzt. Atradās pat vietas autobusa mīkstajos krēslos, ilga sēdēšana jau gan nesanāca, un pēc zemes strēles izkāpām pie Iļjičas ciema.

Sameklējām savu 13. brīvdabas nakšņošanas vietu, sagaidījām Daini un pirmoreiz gājām gulēt teltī tādā vēlumā – kad bijām paveikuši savus vakara rituālus, pulkstenis rādīja jau pāri diviem naktī.

Pirmie iespaidi

Pamostoties tādiem - nekādiem, laikapstākļi izskatījās vēl vairāk "tādi-nekādi". Kamēr tikām uz ceļa, līdz ar vēju sejā, parādījās arī lietus lāses. Palaimējās, ka automašīna apstājās burtiski mirkli pirms lietus pārvērtās pamatīgā gāzienā. Melnais un sportiskais autiņš izskatījās labi, taču bagāžnieks gan tai bija niecīgs, tāpēc Lauru kopā ar somām iespiedām aizmugures sēdeklī. Šoferis bija ceļā uz 50 kilometrus attālo Temrjuku, un pusi no ceļa es pavadīju, skatoties uz belašiem viņa cimdu nodalījumā; kādā brīdī jau biju gandrīz gatavs piedāvāt tos no viņa nopirkt. Vajadzēja paprasīt – noteikti būtu dabūjis par brīvu. Ievērtējām arī to, ka uz vējstikla paprāvs "zirneklītis" un kā padzērienu vīrietis iecienījis kolu.

Temrjuka neatrodas uz īsākā ceļa uz Novorosijsku, tāpēc šeit mūsu un Daiņa maršruts nedaudz atšķīrās. Toties šīs pilsētas apmeklējums deva man iespēju atrast Geokeša slēpni Krievijā un pat iegūt FTF titulu. Pēc šķiršanās no belašiem, līdz slēpnim vēl bija trīs kilometri, kurus turp un atpakaļ mērot ar somām plecos būtu nāve, tāpēc pajautājām ceļmalas kafejnīcā, vai nevar somas atstāt pie viņiem uz laiciņu. "Protams, atstājiet turpat ārā, kur nolikāt!" Nedroši centāmies jautāt, vai labāk nebūtu ienest kaut kur iekšā, bet saņēmām tikpat pārliecinošu atbildi kā iepriekš, ka turpat būs perfekti. Uzticējāmies un sākām iet. Visapkārt dažādas ūdenstilpes, nedaudz tālāk jau arī Azovas jūra. Šajā apkārtnē tā izveidojusi tādus kā ezerus ar sālsūdeni – limānus (лиман).

Atradums gan garantēts nebija, jo neviens vēl slēpni iepriekš nebija atradis, bet vienīgā kompānija, kas meklējusi, cieta sakāvi un padevās. Noslēpts pirms nepilna gada, tā ka pastāvēja pietiekami liela iespēja, ka tas varētu būt arī pazudis. Bet, atlika tikai pārkāpt pāri margām, nevis meklēt tikai tajās un slēpnis ar FTF bija rokā. Jau trijās no četrām pagaidām apciemotajām valstīm biju pamanījies iegūt pirmatradēja godu. Atpakaļceļā paēdām izcilus pelmeņus tikai par 80 rubļiem (1,28 eiro), atviegloti nopūtāmies, kad redzējām somas stāvam turpat ārā blakus kafejnīcai, un tad jau varējām arī doties stopēt tālāk.

Kā jau parasti, pēc iecerētajiem 1,5 kilometriem vēl nebija piemērotas vietas, kur stopēt, tāpēc nogājām vēl kādus divus kilometrus, pirms tikām pie automašīnas. Taisni vai brīnums, ka neapstājās kāda policijas mašīna, jo tās brauca garām milzīgā daudzumā, ar neregulāriem intervāliem, tāpēc nereti gadījās, ka mūsu paceltā roka sveicināja arī "pogainos". Galu galā sēdāmies žigulī pie opja ar končām, Borjomi un atkal "zirneklīti" uz stikla. Braucām līdz miestam ar, manuprāt, lielisku nosaukumu – Džiginka, un vēl dabūjām "minīti" un konfektes līdzņemšanai. Daini pa ceļam neredzējām, jo viņš vēl nebija atminies līdz vietai, kur ceļš no prāmja un ceļš no Temrjukas uz Novorosijsku savienojas. Kad pēdējoreiz komunicējām, viņš bija nenosakāmā attālumā un arī mums nebija cita orientiera kā liels uzraksts "Город-курорт АНАПА".

Atradām teltsvietu lauka malā, sākām iekārtoties, lai gaidītu velobraucēju. Viss jau sen sagatavots, arī tumsa jau iestājas, bet no ceļabiedra ne vēsts. Sazvanīt nevaram – viņš neceļ. Tātad brauc, bet nedzird – domājam. Tikai tas jau sāka šķist par ilgu. Beigās gan viens otru atradām, bet, kamēr kurinājām ugunskuru un vēlām riepas, uz kurām apsēsties, Dainis bija piedzīvojis plašu emociju spektru un izvērsis starpvalstisku detektīvizmeklēšanu, par ko arī pats pastāstīs nākamajā ierakstā.

Arī noklīšanai no ceļa ir plusi

Pienāca LR proklamēšanas gadadienas rīts, un laikapstākļi atkal bija draņķīgi. Cik Krimā laiks parasti bija jauks, tik Krievijā, vismaz kopš mūsu ierašanās, nemīlīgs. Pie mums apstājās braucējs uz Anapu – der. Brauca un stāstīja par to, kā bērniem tagad jāpērk planšetdatori un mobilie, bet algas nav tik lielas, lai to visu nopirktu, bet, ja labi mācās, tad jau tomēr sanāk.
Tikmēr, Laura aizmugurē pārlika viņa cepuri uz blakusvietu, bet kas tad tur? "Pišķiks"! Nu neko, turpinājām novērot to, ka mašīnā koliņa – veselas divas koliņas un uz stikla jau paši-zināt kas. Neviens nevienu nenošāva, izkāpām Anapā un sapratām, ka nepareizi izdarījām, jo tagad esam pilsētā, bet labāk būtu bijis atrasties uz apvedceļa. Bet, no pozitīvās puses, iegājām benzīntankā un Laura ledusskapī starp Mirindas un Mountain Dew pudelēm atrada IRN-BRU, par ko bija supersajūsmā.

Es, protams, neko nesaprotu, bet tā izrādās ir kaut kāda skotu limonāde, kuru viņa nebija cerējusi atrast nekur ārpus UK, bet vismazāk jau Krievijā. Tikmēr prātoju par nosaukumu – vai tas ir SmS valodā rakstīts "Iron Brew"?

Krievu viesmīlība

Atpakaļ lietainajā Anapā, izlēmām aiziet līdz autobusa pieturai un stopēt turpat, jo līdz apvedceļam būtu jāiet kādi septiņi kilometri. Īpaši veikli neveicās, protams, bet galu galā piestāja Andrejs baltā busiņā, kurš bija mūs pamanījis, jau braucot uz pilsētu, un nolēmis, ka, ja mēs vēl tur stāvēsim, paņems. Vairs jau nemaz nebrīnījāmies par to, ka viņš mums piedāvāja kolu un ka automašīnas stikls ir nedaudz ieplīsis. Laikam tas ir standarta Krievijas autobraucēja komplekts – kola un ieplēsts stikls. Nu, tikai opim kolas vietā bija Borjomi – uz vecumu jau jāsāk vairāk domāt par veselību.

Andrejs strādāja par tādu kā kurjeru – veda mantas busiņā no vienas vietas uz otru, tā kā mums nebija nekur jāsteidzas, pabraukājāmies ar viņu. Sākumā izbraucām cauri Novorosijskai, līdz nelielam kūrortiņam Širokaja Balka. Kamēr viņš piegādāja preces, mēs apskatījām Melnās jūras krastu un pieminekli delfīniem. "Delfīni – jūras cilvēki. Laimes vēstneši." Sapratām, ka šajā apkārtnē varbūt labāk par delfīniem nejokot, ja nu kas.
Novorosijskā sarunāta naktsmītne pie bankomātu tehniķa Jevgēņija. Viņš mums parādīja gan banknotes ceļu pa bankomāta iekšieni līdz saņēmēja rokai, gan pacienāja ar vistas fileju un granātābolu mērcīti.

Vēlāk vakarā uzzinājām arī, ka Žeņa sirdī ir dziesminieks. Klausījāmies kā viņš uz ģitāras izpilda gan zināmas, gan paša oriģināldziesmas. Vakara noslēgumā noskatījāmies 99 frankus (99 francs) un sarunājām, ka nākamajā rītā viņš ņems mūs līdzi nelielā ekskursijā uz Anapu parādīt, kā labo bankomātus. Tas gan nebija nekas sarežģīts, vajadzēja nomainīt saplīsušu čeku drukāšanas bloku, 15 minūtes un vecais bija ārā, bet jaunais iekšā, izdrukājot čeku ar smaidīgu sejiņu.

Kad darbs bija padarīts, nedaudz apskatījām arī pašu Anapu – kā jau kūrortpilsēta, šajā gadalaikā tā bija visai tukša un liela daļa restorānu, atrakciju un izklaižu skumji gulēja ziemas miegā. Ejot cauri klusējošam atrakciju parkam, pa ceļam uz jūras krastu novērojām "kinoteātru" sacensības. Sākumā redzami bija ierastie 5D, 6D, kas šādos parkos parādās. Pēc tam ieraudzījām arī 8D – oho! Bet tad, kā no zila gaisa – 71D, bet tas, protams, nebija viss, tālāk sekoja arī 82D, 99D un kronis visam – "999D кино". Lieliska bija arī zīme pie kāda veikala durvīm: "Prezidentu Obamu šajā veikalā neapkalpojam." Varam tikai minēt, kas notiktu, ja Baraks tiešām mēģinātu te iepirkties.

Drošība vilcienā – teroristam pašnāvniekam ir sprāgstoša ierīce

Pie Žeņas, protams, bija jauki, bet sapratām, ka labāk nekavēties, lai neriskētu ar vīzas termiņa pārsniegšanu, un otro nakti pie viņa nepalikām – vakarā devāmies uz Novorosijskas dzelzceļa staciju, lai sēstos vilcienā uz Krasnodaru. Šeit pārsteidza drošības mēri – lai tiktu stacijas teritorijā, vajadzēja gan pašiem iet, gan somas laist caur detektoriem, ilgi paskaidrot to, kāpēc mums ir pudele ar degvielu, un, ka tas nav domāts spridzināšanai. Vajadzēja arī uzrādīt pases, turklāt arī Jevgēņijam vajadzēja apliecināt savu identitāti un teikt, ka viņš te dzīvo un mēs esam ar viņu. Kamēr Dainis un Laura pirka biļetes, man kāds darbinieks norādīja, lai paņemu somas, kuras vienkārši bija noliktas netālu, pie sevis, citādi atnāks policija un konfiscēs. Bet, kopā ar pašām biļetēm, tika dots arī neliels bukletiņš, kurā aprakstīts par terorisma draudiem un kā atpazīt potenciālos teroristus. Pirmā un svarīgākā pazīme – teroristam-pašnāvniekam ir sprāgstoša ierīce.

Pa vagoniem patrulējošās milicijas sabiedrībā aizvadījām pārbraucienu līdz Krasnodarai. Ieradāmies tur ap pusnakti, bet nākamais mūs interesējošais bānītis uz Mineraļnije Vodi (ar pilsētas nosaukuma oriģinalitāti krievi šeit nav izcēlušies) bija ap plkst. 8 no rīta. Aizvadījām aizraujošu nakti stacijā, lāpot riteņa kameru, dodoties pārgājienos uz pilsētas diennakts veikaliem cepumu medībās un pusguļus sēžot stacijas uzgaidāmajos krēslos. Vislielākais pārbaudījums bija ap sešiem no rīta, kad apkopējas sāka mazgāt un vaskot grīdu ar tiem rūcošajiem stumjamajiem aparātiem, kas vienmēr iedveš bailes lielveikalos, kad centies izvēlēties, kādu desu pirkt, kamēr kāds veikala darbinieks tev cenšas ar to briesmoni uzbraukt. Bīdījām savus kuslos ķermeņus un mantu plejādi no vienas vietas uz otru vairākas reizes, jo tantes ar šiem traktoriem zālei pāri gāja vismaz trīs reizes, turklāt maršruts katrai atšķīrās, padarot šo pārvākšanās mirkli neparedzamu.

Kad beidzot vilciena stunda pienāca, ilgajai sēdēšanai un gaidīšanai bija gals tikai uz laiku, jo kā nākamā sekoja ilgā sēdēšana vilcienā – no Krasnodaras līdz "Minerālūdeņiem" ir ap 400 kilometru liels attālums.

Vilcienā bija arī vagons ar mīkstiem sēdekļiem augstām atzveltnēm un galdiņiem, protams, visas vietas tajā jau bija aizņemtas, bet šajā brīdī mūs tas īpaši neinteresēja, jo bijām spējīgi aizmigt jebkur. Garais brauciens pagāja nemanot, jo lielāko tā daļu vienkārši nogulējām. Nu atkal bija laiks vilciena sliedes nomainīt uz lielceļiem un doties pretī nezināmajam, šķērsojot KF sastāvā esošās Ziemeļkaukāza republikas – Kabarda-Balkāriju un Ziemeļosetiju-Alāniju."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!