Fotogrāfs, blogeris un uzņēmējs Ivars Krūtainis līdz 30 gadu vecumam bija apceļojis jau 100 pasaules valstis, bet pašlaik viņš pabijis jau 129. Viņa plāns esot līdz 40 gadiem apskatīt visu pasauli. Tikko viņš atgriezies no totalitārās Ziemeļkorejas, kur gada laikā nokļūst vien aptuveni 5000 ārzemju tūristu. Lūk, neliels ieskats šajā neparastajā ceļojumā.
"Tikko atgriezos no savas 129. apceļotās valsts – Ziemeļkorejas. Lūk, dažas manas domas un novērojumi piecas dienas ilgajā ceļojumā Kima valstī. Jāsaka, ka dažas no manām cerībām piepildījās, bet dažos gadījumos notika pilnīgi pretējais.
Uz Ziemeļkoreju braukt ir pilnīgi droši. Iespējas tikt apzagtam, sastapties ar uzbrucēju vai kā citādi ciest no nelietībām līdzinās nullei. Tas ir tikpat droši, kā viesoties vecāsmātes mājā, kur tavu gultu apsargā divi uzticami suņi. Tas ir tik droši tāpēc, ka vienīgais atļautais ceļošanas veids ir kopā ar diviem gidiem (lasi – sargiem), kas ne brīdi neatkāpjas pat soli. Arī viesnīcu nevari atstāt bez sargiem, bet vismaz uz labierīcībām vari iet viens, tāpēc, ja vien nav paradums pazust publiskajā tualetē, Ziemeļkorejā ar tevi viss būs kārtībā. Nav ko uztraukties. Protams, ja vien neizdomā valstī nelegāli ievest Bībeli un atstāt to publiskajā tualetē, lai apgaismotu vietējos, kā to pirms pāris gadiem izdarīja kāds amerikāņu fanātiķis. Tad gan esi piesardzīgs tualetē.
Uz Ziemeļkoreju var aizbraukt relatīvi viegli. Vīzu iegūšana ir viegla (pat amerikāņiem) - samaksā aptuveni 1000 eiro un vēl maksu par ekskursiju vienai no četrām kompānijām, kas ir tiesīgas vadāt tūristus pa Ziemeļkoreju. Tad jākāpj vilcienā un no Pekinas jādodas 24 stundas ilgā ceļā (ieskaitot četras stundas uz robežas), un, voila, esi Ziemeļkorejā. Ziemeļkoreju var apmeklēt tikai, iebraucot no Ķīnas – no Pekinas kursē viens vilciens un viena lidmašīna dienā. Tā rezultātā valsti ik gadu apmeklē tikai aptuveni 5000 rietumu tūristu. Plus 100 tūkstoši ķīniešu, bet tas ir cits stāsts.
Tagad vari ņemt līdzi arī viedtālruņus un digitālās fotokameras, bet zini, ka visas fotogrāfijas pārbaudīs uz robežas, un ikviena bilde, kur redzams kāds militārs vai citādi sensitīvs objekts (piemēram, nabadzīgs zemnieks vai tukšs veikals) tiks izdzēsts. Tomēr iespēja, ka šādu foto izdosies uzņemt, ir ārkārtīgi maza, jo tevi visu laiku uzrauga un lielākoties ved rādīt muzejus, pieminekļus un citus apskates objektus, kas valsti rāda pozitīvā gaismā.
Ziemeļkoreju jau trešajā paaudzē vada Kimu dinastijas diktators, un valstī, protams, ir vadoņa personības kults. Katrā pilsētā vai ciemā redzamas abu mirušo Kimu masīvas bronzas statujas. Nav nekādu liecību par to, kas bijis pirms pirmais Kims sāka valdīt Ziemeļkorejā 20. gadsimta 40. gadu beigās. It kā valsts pirms Kima Ilsunga nebūtu eksistējusi.
Valsts vēl joprojām oficiāli ir kara stāvoklī ar Dienvidkoreju, jo miera līgums pēc Korejas kara, kas norisinājās pirms vairāk nekā 70 gadiem, nekad oficiāli nav parakstīts. Visus šos 70 gadus Kimi ir sagatavojuši valsti cīņai pret "imperiālistu" cūkām (lasi - amerikāņiem). Kādam varbūt rodas ideja, ka pašlaik būtu īstais laiks mest mieru šai nodarbei un sākt fokusēties uz ko citu, piemēram, to, kā apgādāt cilvēkus ar elektrību visu diennakti, bet tā, visticamāk, būs tikai sapņošana.
Es ceļojumā izvēlējos ekskursiju, kas ved uz Ziemeļkorejas augstāko kalnu Pektu, kas ar savu 2750 metru augstumu bija visai iespaidīgs. Šāda tūre uz Pektu kalnu pieejama tikai reizi gadā, tāpēc šo iespēju nevarēja laist garām. Apmeklējām arī vairākas mazas pilsētas. Viena no tām bija Čongjina (Chongjin). Tajā atrodas svarīga metāla fabrika, un parasti tā apmeklētājiem ir slēgta. Norādes, to apmeklējot, mums tika dotas visai striktas – nebija atļauts staigāt pa pilsētu, nedrīkstējām fotografēt pa autobusa vai pat viesnīcas logu. Arī cilvēki, ko sastapām Čongjingā, bija aizdomīgāki un ne tik draudzīgi pret ārzemniekiem kā Phenjanas iedzīvotāji, kas tūristus redzējuši biežāk.
Mans spilgtākais piedzīvojums šajā ceļojumā, iespējams, bija gadījums, kā papildināju savu Instagram un Facebook kontu tieši Pektu kalna virsotnē. Valstī bez interneta pieejas un lielākoties bez pieejas ārpasaulei iespēja iekļūt sociālajos tīklos bija supersirreāla. Kā es to izdarīju? Nu, patiesībā Pektu kalns atrodas uz Ķīnas robežas, tāpēc, atrodoties smailē, varēju uztvert Ķīnas mobilo telefonu signālu – voila! Tomēr, nokāpjot 100 metrus zemāk, šī laime beidzās. Tā nu varu pačukstēt, ka Pektu kalna smaile ir viena no ļoti retajām vietām, kur Ziemeļkorejā reāli vari pieslēgties ārpasaulei. Nu, ja vien tev ir ārzemju viedtālrunis un Ķīnas telefonoperatora SIM karte.
Čongjinā mūs tomēr izlaida no viesnīcas, lai varētu apskatīt mistisko pilsētu. Ārzemniekiem parasti neļauj pastaigāties pa pilsētu, tādēļ bijām īpaši ieinteresēti. Izrādījās, ka realitātē tas nozīmēja 100 metrus garu gājienu pa ielu līdz tukšai, modernai stāvvietai. Stāvējām tur 20 minūtes vai nedaudz ilgāk kā zoodārza dzīvnieki. Vietējie gāja garām un skatījās uz šīm dīvainajām radībām. Tagad zinu, kā gorillas jūtas krātiņā. Jau pēc 20 minūtēm biju gatavs rāpties uz sētas un sist pie krūtīm, saucot: "Uz ko jūs tā skatāties!"
Par ēdienu arī ir interesants stāsts. Pēc bada laikiem 90. gadu vidū Ziemeļkorejā īpašu uzmanību pievērš tam, kā citi šo valsti attēlo, tāpēc visi tūristi pusdienās tiek baroti īpaši dāsni – lielākoties mums tika servēts krietni vairāk, nekā spējam apēst. Rezultātā ļoti daudz pārtikas nonāca mēslainē, kas bija nomācoši.
Ziemeļkorejā nav interneta, nav e-pastu, nav savienojuma ar ārpasauli. Bet viņiem ir brīnišķīgs intranets (iekšējais tīkls), kas piegādā propagandas ziņas. Trīs paaudzes ir dzirdējuši vien propagandu, mācījušies to skolā, klausījuši šīm ziņām. Saprotiet, lai cik stiprs ir cilvēks, pēc 70 gadiem šādas "ārstēšanas", visticamāk, ikviens sāk ticēt tam, kas tiek stāstīts jau kopš laikiem, kad vectēvs bijis mazs zēns. Propagandas atkārtošana ir ļoti efektīva, bet diemžēl tā eksistē un darbojas.
Vēlos vēl speciāli izcelt Korejas cilvēkus. Par spīti pavisam niecīgajai un negatīvajai informācijai, kas viņiem pieejama, lielākā daļa korejiešu ir pozitīvi noskaņoti un viesmīlīgi pret ārzemniekiem. Iespējams, viņi tic Kima stāstītajiem brīnumiem un klausa muļķīgajām pavēlēm, jo bieži, šķiet, viņiem nav citas izvēles, tomēr cilvēcīgas saskarsmes līmenī nav nozīmes, no kurienes nāc. Viņi mūs neienīst, viņi ir tieši tādi paši kā mēs – iestrēguši varenajā propagandas mašīnā.
Ziemeļkoreja ir dīvaina, unikāla un gandrīz jautra zeme, ja vien tā nebūtu "Bada spēles" reālajā pasaulē, kur dzīvo 25 miljoni cilvēku.
Lielajiem pasaules spēkiem nepieciešama šāda konflikta zona. Ķīnai Ziemeļkoreja nepieciešama gandrīz tikpat daudz kā Savienotajām Valstīm. Nekas tā nevieno cilvēkus kā kopīgs, neizprasts un pārspīlēti vienkāršots ienaidnieks. Tāpēc nedomāju, ka tuvākajā laikā kas mainīsies, vismaz ne pakāpeniski. Ziemeļkoreja nav Kuba, tā nav Ķīna vai Ēģipte. Tai nepieciešams būt ļaunai. Beidzot saprotu, kāpēc bijušais ASV prezidents Džordžs V. Bušs lietoja frāzi, ka tas netiek darīts korejiešu dēļ, bet gan amerikāņu ("It's not for Koreans, it's for the Americans.")."
Vairāk par Ivara ceļojumiem var uzzināt arī viņa sociālo tīklu profilos un blogā:
Ivara blogs: medium.com/@krutainis
Instagram: instagram.com/krutainis
Facebook:www.facebook.com/krutainis
Facebook lapa: www.facebook.com/pages/CountryCollector
