Motoekspedīcijas "2 Rati 2 Ragi", kuras sastāvā ir Andžs Ūbelis un Mārtiņš Sils, ceļš ved cauri Āfrikai uz Eiropas tālāko ziemeļu punktu – Nordkapu. Abi vīri ar "močiem" devušies trīs mēnešu ilgā braucienā. Par viņu iepriekšējām gaitām lasiet šeit. Brauciens ir pilns pārsteigumu, grūtību un arī negaidītu tikšanos. Šoreiz par vienu no tādām pašā Etiopijas vidienē.

"Mēs līkumojām ārā no Etiopijas galvaspilsētas Adisabebas rīta burzmas un bijām sajūsmā par iespēju atkal būt ceļā. Vienlaikus jāatzīst, ka trīs dienas šajā pilsētā bija negaidīti produktīvas, jo sagādātas gan trūkstošās vīzas mūsu Āfrikas ceļojuma noslēgumam, gan apmeklēta Eiropas Savienības delegācija, gan arī šīs Āfrikas megapoles ritms mazliet uztverts. Vairāk par to variet lasīt šeit.

Gandrīz jau bijām izlauzušies no pilsētas, lai tūlīt jau varētu sākt uzņemt ātrumu, kad Mārtiņš kā navigators iegrieza kādā pavisam mazā un līkumainā šķērsieliņā. Šķita, ka tas galīgi nav taisnākais ceļš uz ziemeļiem, un pārņēma šaubas, vai tik navigācijas sistēma ar mums neizspēlē atkal kādu joku, īsākā ceļa meklējumos? Bet nekā, izrādījās, ka ar navigācijas iekārtu viss ir lieliski, tā mūs ved pie viena no retajiem Adisabebas izvietotajiem geokeša punktiem. 

Piestājām pie palieliem metāla vārtiem, bet geokeša aprakstā bija teikts, ka jādodas iekšā, un jārunā ar vietējiem, lai tiktu pie šī noslēptā dārguma. Soļojām iekšā. Mūsu skatam pavērās omulīgs pagalmiņš, kur bija vērojama liela rosība – mazgāta veļa, gatavots ēdiens, pa vidu dauzījās bariņš mazu ķiparu. Vienā no stūriem tāds kā veikaliņš, kur mūs jau sagaidīja saimnieki. Kad vaicājām pēc geokeša slēptuvītes, mums tika piedāvāts vispirms doties ekskursijā, lai saprastu, kur bijām nonākuši, un tad iedzert kafiju, bet pēc tam pierakstīties geokeša grāmatiņā kā laimīgajiem atradējiem.

Sekojām vietējam gidam, kurš sāka mums izrādīt teritoriju un telpas. Atklājās krāsains rotaļu laukums, klašu telpas, un pamazām noskaidrojām, ka esam nonākuši skolā. Bet tā nebija vis parasta skola  – tur mācās bērni no trūcīgām viena vecāka ģimenēm. 

Tur izveidota tāda kā komūna, kurā dienu pavada gan bērni, gan viņu vecāki. Bērniem ir jāmācās, bet vecākiem jāstrādā, lai palīdzētu skolu uzturēt. Vecāku darbošanās ir ļoti daudzveidīga. Daļa strādā, lai sagatavotu ēdienu skolēniem, vai uzturētu skolas telpas, bet citi, savukārt, rosās darbnīcās, kur top gan krāšņi apģērbi, gan aksesuāri, gan trauki, kas tiek pārdoti, lai iegūtu līdzekļus skoliņas uzturēšanai. Tā kā bijām iebraukuši nedēļas nogalē, darbnīcās bija mazliet klusāks, un mums pat ļāva iesēsties vienās stellēs un piedalīties krāšņa lakata aušanā. Sajūta bija gluži kā bērnībā, kad vecmāmiņa ļāva iekāpt savās milzīgajās koka stellēs. 

Kad pienāca laiks kafijai, tikām aicināti tādā kā mazā veikaliņā/ kafejnīcā. Sēdējām uz zemiem ķeblīšiem un vērojam kafijas rituālu, kas ir sava veida aromātiska meditācija. Kafijas sagatavošanas rituāls ilga kādas divdesmit minūtes. Mūsu namamāte bija patīkama dāma ap gadiem trīsdesmit. Sarunas gaitā noskaidrojām, ka viņas vārds ir Mudaja un šī skoliņa ir viņas pašas izlolots projekts. Viņa to sākusi astoņpadsmit gadu vecumā. Jau toreiz viņa ir sapratusi, cik daudz bērnu netiek pie izglītības tādēļ, ka vecāki nevar atļauties segt ar skološanos saistītās izmaksas – par apģērbu, pārtiku, mācību materiāliem. Valsts tam nekādu atbalstu arī nepiešķir. Turklāt situācija Etiopijā ir vēl skarbāka tajās ģimenēs, kurās palicis tikai viens no vecākiem. Darba devēji parasti negrib pieņemt šos vecākus, jo viņiem jādomā, kur bērni pavadīs laiku, kamēr vecāki strādā, vai kas notiks slimības gadījumā? Bieži vien vientuļās mātes nonāk bezpajumtnieka statusā kopā ar bērniem. 

Tāpēc Mudajai radusies doma, ka jāveido skola, kurā vecāki paši var palīdzēt saviem bērniem iegūt izglītību, kā arī nodrošināt savai ģimenei iztiku. Viņa sākusi aicināt vientuļās mātes sūtīt savus bērniņus šajā skolā, bet pašām nākt talkā, strādājot pie skolas uzturēšanas. Daudzas mātes arī dzīvo skolā, kamēr bērni iegūst izglītību vai pieaugušajiem izdodas atkal nostāties uz savām kājām.

"Supermammas" stāsts

Mudajai bija neskaitāmi stāsti par to, kā šī skoliņa pārveidojusi dažādu ģimeņu un individuālu bērnu dzīvi. Bet īpaši viņa uzsvēra, ka galvenais mērķis ir parādīt šīm ģimenēm, ka tās var pašas parūpēties par sevi un ka bērniem ir jādod jaunas iespējas, nodrošinot viņiem izglītību. Šīs jaunās sievietes skatījumā palīdzības lūgšana no malas nav risinājums, drīzāk jādomā, kā pašiem sev un citiem var palīdzēt! Piemēram, gadiem ejot, viņa iemācījusies dažādus amatnieku arodus un tagad ar prieku dalās šajās zināšanās, aicinot vecākus strādāt skolas darbnīcās un tādējādi rūpēties par ienākumiem skolai un pašiem sev.

Pēc brīža mūsu kompānijai auklītes pavadībā pievienojās arī astoņus gadus vecs puisītis. Viņš skoliņā nonācis pirms sešiem mēnešiem. Mudaja viņu pieņēmusi, jo bērna ģimene nebija gribējusi rūpēties par zēnu, kurš piedzimis ar attīstības traucējumiem. Tā vietā bērns bijis pamests badā un bez izdzīvošanas iespējām. Kaimiņi bija to pamanījuši un atveduši puišeli pie Mudajas, jo zinājuši, ka viņa spēs ko darīt lietas labā. Tagad, sešus mēnešus vēlāk, jaunais skoliņas iedzīvotājs jau bija atguvies, sācis spert pirmos pastāvīgos soļus, mācīties sazināties ar citiem cilvēkiem un smaidīt.

Brīnījāmies, kā Mudaja tiek galā ar visiem darbiem un nebūt ne vieglo uzdevumu  – rūpēties par tik daudziem nelaimē nonākušiem? Viņas atbilde bija vienkārša: "Man tas ir dots šajā dzīvē  – spēja izdarīt, izturēt, palīdzēt, attiecīgi, jo vairāk daru, jo vairāk ir enerģijas."

Nākamais jautājums bija, vai tad pašai atliek laika vēl savai ģimenei? Un atbilde mūs tiešām pārsteidza … Jā, viņas ģimenē esot divdesmit bērni! Mēs lūkojāmies uz trīsdesmitgadīgo sievieti un domājām, ka esam pārklausījušies. Tad sekoja paskaidrojums  – trīs bērniņus viņa pati laidusi pasaulē, bet parēji septiņpadsmit – adoptēti. Izrādās, ka 75% no mātēm, kas ved savus bērnus šajā skoliņā, ir arī HIV/AIDS slimnieces. Attiecīgi brīžos, kad kāds no audzēkņiem paliek par bāreni, Mudija uzņemas audžumammas lomu. 

Mūsu kafijas krūzītes nemanot bija iztukšotas, bet vēl labu brīdi kavējāmies Mudajas sabiedrībā. Veikaliņā bija mājīgi, un stāsts lika aizdomāties. Laiks šķita kā apstājies, vienīgi rokas pulksteņa iepīkstēšanās apaļās stundās atgādināja, ka nu jau esam bijuši skoliņā labu brīdi, bet priekšā vēl 500 kilometru pa Etiopijas kalnu līkločiem. 

Uz atvadām vēl priekšā bija grūtais uzdevums izvēlēties kādu piemiņas lietiņu no krāšņajiem amatniecības darbiem – traukiem, audumiem, rotām, kas tapušas skoliņas darbnīcā. Kad bijām iepakojuši motociklu somas pa krāsainai mantiņai, lēcām savos dzelzs zirgos, saskatoties un nospriežot, ka šī tik tiešām bijusi ļoti negaidīta un aizkustinoša tikšanās. 

Tiem, kuri vēlas uzzināt vairāk vai, iespējams, palīdzēt, jāmeklē informācija Mudajas mājaslapā: www.mudayassociation.org."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!